Bezdarbs… Diemžēl pēdējos krīzes gados šī nežēlīgā likteņa sprieduma jēgu nācās iepazīt ļoti daudziem. Sāpīgi un aizvainojoši ir zaudēt pierasto darbu un palikt bez eksistences līdzekļiem. Par pilnvērtīgu dzīvi vairs nav runa. Vēl grūtāk ir pierast pie piespiedu ritma, kad strādīgām rokam vairs nav pastāvīga darba. Sevišķi garajos ziemas vakaros.
Šādas nepatikšanas nācās piedzīvot arī Natālijai Dombrovskai. Diplomēta medmāsa atdeva izvēlētajai profesijai vairāk nekā trīs gadu desmitus, bet vēlāk tika atlaista no darba sakarā ar štatu samazināšanu. Sēdēt bez darba — tas nav Natālijas raksturā, un pirms pāris gadiem viņa aizrāvās ar floristiku. Rokdarbniecei kaut kā uzreiz viss izdevās, taču radās materiālā problēma: audekls un rāmji maksā ne mazu naudu, bet kur to ņemt?
Palīdzēja nejauša iepazīšanās datorzinību kursos. Jaunā paziņa Žanna Gaļiļejeva, ieraudzījusi iesācējas meistares darbus un iepazinusies ar problēmām, piedāvāja invalīdu biedrības “Stariņš” (viņa ir tās vadītāja) palīdzību. Tā arī radās savstarpēji izdevīga sadarbība. Biedrība palīdzēja ar nepieciešamo materiālu iegādi, bet tā vietā saņēma mākslas suvenīrus, kas tiek izmantoti dāvanām cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Diezgan sarežģīti bija ar koka rāmju sagatavju iegādi, taču te palīdzēja uzņēmējs Edvards Baranovskis, atsaucīgs cilvēks. Un Natālija sāka strādāt ar pilnu spēku. Gribat — ticiet, negribat — ne- ticiet, bet pusotra ziemas mēneša laikā tapa vairāk nekā 40 darbu, dāsnās autores sirds siltuma sasildītu.
Pati par sevi radās personālizstādes atklāšanas ideja, kas ir pirmā Natālijas Dombrovskas dzīvē. Bija prezentācija sociālā centra zālē, un saulainajā marta dienā rokdarbniece uzklausīja ne mazums komplimentu un saņēma ziedus. Vārdu sakot, tie bija svētki daudziem, bet tas tik svarīgi mūsu dienās, kas ir satraukumu pilnas un kad nav pārliecības par rītdienu. Pats biju liecinieks: pavasara noskaņā staroja to skatītāju acis, kuri bija atnākuši palūkoties uz šo skaistumu. Bez šaubām, meistares Dombrovskas autordarbi, kas izpildīti ar gaumi un centību, ne tikai rotās dzīvokļu sienas, bet arī dāvās svētku sajūtu, kuras nekad nav par daudz.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru