Vienā no intervijām Latvijas prezidents Andris Bērziņš izteica viedokli, ka perspektīvā Baltijas valstīm labi būtu izveidot savu apvienoto armiju, izmantojot NATO koncepciju smart defence (saprātīga aizsardzība), kā pamatā ir sadarbība starp visām alianses valstīm. Vienotas armijas izveide, pēc mūsu prezidenta pārliecības, būtiski nostiprinātu Baltijas valstu aizsardzības iespējas.
Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Artis Pabriks šo ideju nosauca par “skaistu ce- rību”. Nediplomātiski uz mūsu prezidenta teikto reaģēja Igaunijas Republikas aizsardzības ministrs Urmas Reinsalu. Viņš uzsvēra, ka neuzskata doto ideju kā reālistisku, jo katrā valstī jābūt saviem aizsardzības spēkiem.
Un, lūk, ko par šo lietu domā mūsu krāslavietis Fjodors Vollerts (attēlā). Par laimi, viņš nav no tiem, kas steidzas atbildēt: “Piedodiet, avīzes nelasu, par politiku neinteresējos.”
“Es nepiekrītu Bērziņa kunga viedoklim, un pirmais jautājums, kas man rodas: kāpēc Latvija iestājās NATO? Atbilde, manuprāt, ir acīmredzama: lai būtu šī militāri-politiskā bloka aizsardzībā. Tik mazas valsts kā Latvija budžets neļauj tai veidot savu armiju. Cita lieta – ko tas maksā Latvijai — dalība NATO. Viens procents no gada IKP — tas, ja to var tā nosaukt, ir jau vakardiena. Šodien NATO pieprasa jau divus procentus no IKP, bet Latvija nevar izlietot tādus līdzekļus aizsardzībai, neskatoties pat uz sabiedroto “greizajiem” skatieniem. Piebildīšu, ka Igaunija aizsardzībai izlieto divus procentus no IKP. Tāpēc rodas cits jautājums: kā šajā gadījumā Latvija varētu piedalīties Baltijas armijas izveidē?”
Runājot par iespējām veidot Baltijas apvienotos spēkus, negribot prātā nāk sakāmvārds par divām saimniecēm, kas, kā zināms, nevar sadzīvot vienā virtuvē. Un kā, sakiet, var sadzīvot trīs? Ir taču jāskatās patiesībai acīs. Jā, kad tiek pieņemti atsevišķi lēmumi, Baltijas valstis uzvedas kā partneri un sabiedrotie. Bet kopumā — kā konkurenti. Es domāju par tirdzniecības tirgu: lauksaimniecības produktu ražošana, enerģētika, transports un citas sfēras. Nedomāju, ka viss būtu tik gludi arī paredzamajā vienotās armijas izveides procesā. Jo mēs taču redzam atšķirību: Igaunijas un Latvijas iespējas, piemēram. Rūpēties par valsts drošību, nepārprotami, vajag. Bet iesākt, manuprāt, vajag ar pašu mazāko — ar pamata militārās apmācības kursa atdzimšanu vispārīgajās un profesionālajās skolās. Piemēram, tādā valstī kā Izraēla šim jautājumam ir pievērsta ļoti liela uzmanība. Jo jauniem cilvēkiem tās nav tikai pilsoniskās aizsardzības un militāro lietu pamatu zināšanas. Tā ir arī patriotisma jūtu audzināšana, par ko mums tik patētiski patīk runāt.
Sagatavoja Valentīna SIRICA
0 komentāru