Katrā ģimenē ir savas tradīcijas, kā audzināt bērnu. Tomēr aizvien biežāk dzirdam — es savējo audzinu japāņu, amerikāņu vai eiropeiskā stilā. Ko īsti tas nozīmē un kā atšķiras audzināšana dažādās kultūrvidēs?Kopš pasaule kļuvusi atvērta, nav nekas neparasts, ja valkājam franču drēbes, itāļu kurpes un vāciešu mēteļus. Varbūt arī audzināšanas jomā vērts aizņemties šo to no citām zemēm? To darot, jāņem vērā, ka katrā valstī ir savas tradīcijas, kuru ietvaros bērns tiek audzināts ne vien ģimenē, bet arī sabiedrībā, un ka ne viss, kas labs zemeslodes otrā pusē, der arī pie mums. Turklāt bieži vien, īsti neiedziļinoties, no svešzemju audzināšanas metodēm paņemam vien kādu daļu, neredzot sistēmu kopumā un pieļaujot kļūdas.
Eiropeiskā
Tradicionāli mūsu senči (domājot plašāk, ne tikai Latviju) bērnus audzināja ļoti stingri, par pareizāko disciplinēšanas metodi uzskatot siksnu. Tomēr laiki mainās, un modernajā Eiropā ļoti daudz uzmanības tiek pievērsts, lai bērns veidotos par neapspiestu personību. Bet te miesassodi neiederas. Teju no dzimšanas tiek pievērsta uzmanība, lai bērns nodarbotos ar radošām lietām un attīstītu savus individuālos talantus. Līdz ar to mazais tiek visādi atbalstīts radošajā darbībā. Eiropa par audzināšanas stūrakmeni uzskata stingru dienas režīmu. Un, ja savā istabā bērns drīkst dauzīties un trakot, kā viņam tīk, tad, ienākot pieaugušo teritorijā, tiek prasīta stingra paklausība un pieklājības normu ievērošana.
Arī ārpus mājas bērnam tiek piešķirta un prasīta diezgan liela patstāvība, ja mazais pastaigājoties sasit celīti, mamma visdrīzāk pasmejas, sak, nekas, līdz kāzām sadzīs. Te neiederas pārlieku gādīgas mammas — klukstes.
Eiropā vecāki ļoti paļaujas, ka bērns pats dabiski parādīs, kas kurā brīdī viņam ir labākais, bet paši galvenokārt cenšas mazo nodrošināt ar vidi, kas ļauj bērnam radoši attīstīties. Ievērojot šo audzināšanas stilu, vecākiem nākas ieguldīt daudz laika, enerģijas un naudas. Turklāt bieži nākas pieciest neērtības, ko rada bērna radošā talanta izpausmes, un veltīt laiku izvadāšanai uz pulciņiem vai asistēšanai mākslas tapšanā mājās. Jāuzmanās, lai nepakluptu uz daudzu vecās pasaules vecāku klupšanas akmens. Eiropā tiek uzskatīts, ka katram nepieciešama sava privātā telpa — arī bērnam. Bet bieži vien, aizsedzoties ar šo saukli, vecāki bērnu pamet novārtā, tādējādi atsvešinoties.
Amerikāņu
Amerikāņu sapņa viena no sastāvdaļām ir liela, laimīga ģimene. Tas nozīmē savrupmāju, uz kuras lieveņa smaidīgi stāv mamma, tētis un vairāki mazuļi. American dream sabiedrība ir orientēta uz daudzbērnu ģimenēm.
Daudzējādā ziņā amerikāņu audzināšanas sistēma ir līdzīga Eiropā pastāvošajai. Tāpat tiek kultivēta bērna radošā attīstība un izvēles brīvība. Tomēr, ja Eiropā dažkārt pret bērnu izturas visai stingri, tad amerikāņi ir visai jūtelīgi pret jebkādu bērna aizskaršanu. Pēriens vai citāda fiziska bērna ietekmēšana šeit ir neiedomājama un pat valstiski aizliegta, tāpēc draud vecākiem ar cietumsodu. Vecāki var tikt sodīti pat tad, ja par kādu pārkāpumu bērns tiek ierobežots savā brīvībā. Atšķirībā no Eiropas, amerikāņi reti kad izmanto bērnudārza pakalpojumus, cenšoties savus bērnus audzināt ģimenē. Turklāt rūpes par mazo dala gan mamma, gan tētis. Šīs sistēmas mīnuss ir virspusējība. Jo bērni tiek mācīti, tikai spēlējoties un tik daudz, cik pašiem mazajiem tīk.
Japāņu
Latvijā bieži vien pieminēta, bet reti kad izprasta audzināšanas sistēma nākusi no Japānas. Nereti dzirdams, ka mammas sava bērna visatļautību aizbildina ar audzināšanu pēc japāņu sistēmas. Tomēr paši japāņi ar neuzvedību neizceļas, kāpēc tā? Japāņu audzināšanas metode balstās uz mammas un bērna attiecībām. Bērns ir atkarīgs no mammas, un tas visādi tiek veicināts — mamma bērnu daudz nēsā uz rokām, ķengursomās un slingos, guļ vienā gultā un visu dara pēc bērna prāta. Bērns netiek pakļauts nekādam režīmam — viss notiek pēc pirmā pieprasījuma.
Protams, bērns ir apmierināts un laimīgs, jo viņam viss tiek atļauts un viņš nekad nedzird tādus vārdus kā — nedari, nedrīkst. Tomēr pieauguši Austrumu zemes iedzīvotāji ir viena no noteikumus cienošākajām nācijām pasaulē. Gan bērns, gan pieaudzis japānis nebaidās, ka, izdarot kaut ko nepareizu, tiks sodīts. Viņš baidās, ka, rīkojoties sabiedrībai nepieņemami, tiks izslēgts no tās, pazaudēs savu statusu. Bērnībā mamma neredz un ignorē bērna uzvedību, ja tā neatbilst vēlamajai. Un bērns baidās, ka mamma novērsīsies no viņa, ja viņš pārkāps noteikumus. Vēlāk skolā viņš nevēlas tikt izstumts no kolektīva. Turklāt japāņu ģimenēs stingri tiek ievērotas tradīcijas — mamma ar tēti nekad nestrīdas, katrs veic savus pienākumus un izturas ar cieņu pret apkārtējiem. Bet šāda sistēma nestrādā latviešu ģimenē — pie mums vecāki mēdz strīdēties, dažkārt ir pavirši pret pārējiem un ne vienmēr pieklājīgi.
Tāpēc, ja vēlies savu bērnu audzināt kā Japānā, rēķinies, ka vispirms jāmainās tev pašai un tavam partnerim. Bet vai to var un vajag darīt? Jo, lai gan pieauguši japāņi ir ļoti jauki un uzmanīgi pret apkārtējiem, viņu audzināšanas ietekmē šīs tautas pārstāvji labi strādā grupā, bet ļoti reti kad izceļas ar radošu nestandarta domāšanu. Mūsu sabiedrībā tieši šīs īpašības ir augstā cieņā.
Tāpēc, lai cik vilinoša šķistu citzemju pieredze, arī pašmāju tradīcijas nav zemē metamas. Daudzas no tām gluži labi pielāgojamas bērna audzināšanai modernā pasaulē. Turklāt, ja vien izdodas saglabāt vēsu prātu un rīkoties pēc sirdsbalss, visticamāk, ka intuīcija pateiks priekšā, kas ir vislabākais un piemērotākais tieši taviem bērniem. Lai tava sirdsbalss tevi nepieviļ. Un lai mūsu bērniem gudri vecāki!
Materiālu izveidoja Velta DAŅIĻEVIČA, Krāslavas pamatskolas psiholoģe KIF pragrammas “Kopā ar ģimeni un skolu“ atbalstītā projekta “Mēs esam īpaši, jo mēs esam” ietvaros
0 komentāru