Svētku nekad nav par daudz. Kā saka: ka tik būtu velēšanās, bet attiecīgu iemeslu vienmēr var atrast. Kaut arī Latvijā tie vēl nav oficiāli svētki, Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolā 7. februārī tika organizēts pasākums, veltīts vecmāmiņām un vectētiņiem.
Visi sākumskolas skolēni savas mīļās vecmāmiņas un vectētiņus aicināja uz skolas aktu zāli, kur viņiem bija sagatavots brīnišķīgs koncerts. Kā teica pasākuma vadītāja Anžela Semjonova: tikai vecmāmiņas nekad neatteiks savu mazbērnu lūgumam, piekritīs jebkurai bērna kaprīzei, ir gatavas klausīties trīs stundu ilgo instrumentālās mūzikas koncertu, ja zinās, ka tajā kaut vai ar visīsāko priekšnesumu uzstāsies viņu lolojums. Bet vectētiņš nekad nepateiks, ka viņam nav laika, neteiks, lai mazmeitiņa iet pie māmiņas, jo viņa to visu paskaidros daudz labāk. Šajā dienā zāle bija cilvēku pilna, katra vecmāmiņa ar aizturētu elpu sekoja sava mazbērna koncerta numuram, bet bērni centās no visas sirds. Koncerts sākās ar sākumskolas kolektīva “Saules stariņi” izpildīto sentimentālo dziesmu. Katrs no klātesošajiem sevi ieraudzīja ludziņā “Trīs māmiņas”: kad maza meitene audzina savu lelli, tad no darba atnāk māmiņa un audzina savu meitu, pēc kā vecmāmiņa dod padomus savai meitai. Divas jaunāko klašu skolnieces izpildīja valdzinošas austrumu dejas, bet pirmklasniece Milāna parādīja dedzīgu čigānu deju, kas nopelnīja, šķiet, visskaļākos aplausus. Nav iespējams nosaukt visus, kuri koncertā uzstājās: savu mazbērnu sniegumā vecmāmiņas dzirdēja arī daudz dzejoļu un dziesmu.
Klātesošos iepriecināja ne tikai bērni, bet arī.. vecmāmiņas! Skaļu aplausu pavadīts uz skatuves iznāca vecmāmiņu ansamblis “Varavīksne”, kas izpildīja savas jaunības dziesmas. Vecmāmiņas un vectētiņi visu laiku nesēdēja bezdarbībā, viņiem bija sagatavotas spēles. Viņi kopā ar saviem mazbērniem gāja apļa dejās, mācījās sa- sveicināties tā, kā to dara citās valstīs, atšifrēja pasakas, minēja, kāds ēdiens iznāk, ja samaisa noteiktus produktus, un pats galve- nais — visi kopā dziedāja sava laika dziesmas, kuru vārdi (visā- dam gadījumam) tika rādīti uz lielā ekrāna. Nu un ģimeniskā pasākuma noslēgumā pa skatītāju rindām tika padots maiss ar dāvanām, kur katrai dāvanai bija simboliska nozīme. Kad mūzika tika izslēgta, vecmāmiņa vai vectētiņš, kam tajā brīdī bija rokās maiss, no tā ņēma ārā kādu mantiņu, bet pasākuma vadītāja skaidroja, ko simbolizē konkrētā dāvana.
Un, protams, katra vecmāmiņa saņēma suvenīriņu, ko savām rokām bija veidojis viņas mīļais mazbērns. Svētki izdevās! Dod, Dievs, lai šī tradīcija “Varavīksnes” skolā saglabātos ilgus gadus!
Natālija ZDANOVSKA
0 komentāru