1951. gads. Mēs, viensētu bērni, turoties pie vecāku rokām, tuvojāmies divstāvu baltai ķieģeļu ēkai. Pretī — brīnišķīgs skvēriņš. Jau vienpadsmito gadu skola uzņem pirmklasniekus, taču mēs to vēl nezinām, jo mums viss ir pirmo reizi — skola, skolotājs…
Šodien turu rokās savas klases fotogrāfiju. Mēs bijām 26 pirmklasnieki. Mācību stundu vadīja pirmā skolotāja Jekaterina Sokolova. Tieši viņa mācīja mūs rakstīt, lasīt, skaitīt… Četri no mums: Juljans Aļehno, Janīna Gasparoviča, Olga Evarte un Elvīra Sprukule — turpmāk izvēlējās skolotāja profesiju. Bet pieci: Aļa un Marija Rukšānes, Marija Mačevska, Irēna Pelnika un Marija Matkeviča — grāmatveža amatu. Vitautas Varnas un Terēza Makovska kļuva par agronomiem. Par pārējiem diemžēl man nekas nav zināms.
Mūsu skolotāja bija ļoti stingra. Mēs daudz mācījāmies, centāmies izkopt skaistu rokrakstu. Mūs visus stingri kontrolēja, neviens nevarēja vienkārši tā atsēdēties, priecājoties, ka neko nejautās. Tolaik mēs rakstījām ar spalvaskātiem, mērcējot spalvu tintnīcā. Vairākiem laimīgajiem bija tā saucamas “neizlīstošas tintnīcas”. Starp burtnīcas lapām vienmēr bija jābūt dzēšlapai. Viena no vissarežģītākajām mācību stundām bija glītrakstīšana. Bet jau otrajā un trešajā klasē mēs mācījāmies rakstīt atstāstījumus.
Tolaik skolas kolektīvu vadīja Naums Vitko. Starp citu, aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka liktenis vēlreiz saveda mani ar Naumu Vitko — viņš bija Vecbornes astoņgadīgās skolas direktors, kurp es aizgāju strādāt 1967. gadā. Kalniešu skolā viņu nomainīja Viktors Gusarovs. Par mācību daļas vadītāju strādāja Zoja Dedjuļina. Mūsu skolas skolotājas centās ievērot vienotu apģērba stilu: tumšas atlasa un sarža kleitas halāti ar mežģīņu apkaklītēm un manšetēm, kā arī ar koķetīgām kabatdrānām krūšu kabatiņā. Vīrieši skolotāji valkāja tumšus uzvalkus. Skolēni ģērbās, kā kurš gribēja, starp citu, viņi arī ieturēja tumšus toņus. Obligāta skolas forma parādījās tikai sešdesmitajos gados.
Daudzi vecāko klašu skolēni tolaik aprūpēja jaunākos. Starpbrīžos viņi nāca pie pirmklasniekiem, rotaļājās ar viņiem klasē vai skolas pagalmā. Mana aizbildne bija trešās klases skolniece Aņa Konstantinoviča. Viņa vadāja mani pie rokas, un ar viņas palīdzību es pieradu pie skolas kārtības. Paldies viņai par to!
Kad pienāca pavasaris un rudens, pirms mācībām visi skolas audzēkņi izgāja ārā, kur notika rīta rosme fizkultūras skolotāju Vasīlija Boļšakova un Mihaila Saļņikova vadībā. Tajā piedalījās arī klašu audzinātāji. Trešajā un ceturtajā klasē mūs mācīja Jadviga Arcimoviča. Viņu mīlēja, viņu dievināja, it sevišķi meitenes. Mūsu klase atradās otrajā stāvā, telpā, kur svētkos uz abām pusēm tika atbīdītas durvis un notika svinīgi pasākumi. Pa logiem bija redzams skvēriņš. Zīmēšanu un fizkultūru mums mācīja Pēteris Zarakovskis. Toreiz fizkultūras stundās galvenokārt notika gatavošanās ierindas skatei un komandu izpilde.
Piektajā klasē par mūsu klases audzinātāju kļuva Klāra Ovčiņņikova — pedagogu dzimtas pēctece, zinoša un prasīga. Vēlāk viņa apprecējās ar šīs pašas skolas fizikas skolotāju Konstantīnu Blaževiču, kļuva par lielisku sievu un māti. Šī ģimene bija priekšzīmīgas lauku skolotāju ģimenes paraugs.
Vecākajās klasēs par mūsu klases audzinātāju bija latviešu valodas skolotāja Regīna Zarakovska. Kopš tā laika regulāri tika rīkotas klašu stundas, politinformācija saskaņā ar tā laika prasībām.
Fiziku mums mācīja Zoja Dedjuļina. Viņai bija raksturīgs stingrs, lietišķs stils — viņas prasības un vēlmes tika ievērotas bez ierunām. Neviens neuzdrošinājās iebilst, pat tad, ja līdz galam nepiekrita. Dažas mācību stundas Zoja Dedjuļina vadīja dabā, taču te viss bija nopietni, nebija nekādu noviržu no stundas tēmas.
Devītajā klasē par matemātikas skolotāju pie mums atnāca strādāt Tatjana Berjoza. Atšķirībā no Zojas Dedjuļinas viņa prata gan pajokot, gan pasmaidīt. Turklāt viņa disciplinēja skolēnus, deva viņiem stingras zināšanas. Vēlāk, kad es jau biju Daugavpils Pedagoģiskā institūta ceturtā kursa studente, saņēmu viņas uzaicinājumu mācīt bioloģiju Ignalinas astoņgadīgajā skolā. Tatjana Markeviča (Berjoza) tolaik jau bija šīs skolas direktore. Man ļoti gribējās strādāt tur par skolotāju, taču mūsu fakultātes dekāns kategoriskā formā attiecās pārcelt mani uz neklātienes nodaļu.
Taču atgriezīsimies skolā. Vēstures stundas mums mācīja Tatjana Cimmermane. No viņas mēs uzzinājām daudz jauna. Pēc institūta pabeigšanas mēs atkal tikāmies Krāslavas 2. vidusskolā — jau kā kolēģes pedagoģes. Es pat mācīju bioloģiju viņas meitai. Diemžēl Tatjanas Cimmermanes dzīve beidzās traģiski — viņa gāja bojā briesmīgā autoavārijā.
No svešvalodām skolā mācīja tikai vācu valodu, par šīs valodas skolotāju strādāja Franciska Saļņikova. Viņas vīrs Mihails pasniedza fizkultūras stundas, bet vēl pildīja laboranta pienākumus ķīmijas kabinetā. Bērnudārza trūkuma dēļ viņu dēls bieži bija klāt stundās, kuras vadīja māmiņa. Viņš klusi sēdēja un kaut ko zīmēja.
Elvīra BAŽENOVA
Turpinājumu lasiet kādā no nākamajiem laikraksta numuriem
0 komentāru