Pagātne, tagadne… Bez pagātnes izzināšanas nav iespējams paredzēt nākotni. Cilvēces pienākums — ne tikai glabāt piemiņu, bet arī pārdomāt svarīgus vēstures notikumus, kuros tik ļoti atpazīstams brīvības mīlestības, patriotisma, uzupurēšanās gars cēlu mērķu vārdā.
…Auksta un saulaina 22. janvāra diena. Poļu sacelšanās 150. gadadienai veltīts pasākums notika Kazanovā pie ceļmalas krusta, turpat blakus kādreiz atradās Leona Plātera muiža. Pie krusta pulcējās Krāslavas poļu biedrības pārstāvji, grāfu Plāteru vārdā nosauktās poļu pamatskolas skolēni un pedagogi, kā arī Polijas konsuls Latvijā Marks Gluško. Režisore Jadviga Novakovska gatavoja jubilejas sižetu pēc TV studijas “Polonia” pasūtījuma. Dega sveces, skanēja runas un vairākkārt tika pieminēts Leona Plātera, nemiernieku vadītāja, vārds, kurš ziedoja savu dzīvību uz brīvības kustības altāra.
Lai atšķetinātu pusotru gadsimtu vecu vēstures hroniku, devos uz Krāslavas vēstures un mākslas muzeju, kur fondu glabātāja Alla Lomanovska palīdzēja izsekot seno notikumu gaitai, kam ir vistiešākais sakars ar mūsu novadu. Svarīgus materiālus redakcijā iesniedza baznīcas ērģelnieks Romualds Raginis. Starp citu, enciklopēdijās ir pavisam skopas ziņas par diviem poļu sacelšanās gadījumiem 19. gadsimta vidū. Mēs koncentrēsim uzmanību uz 1863. gada notikumiem jeb Janvāra sacelšanos. Vēl tam ir otrs nosaukums: šļahtu (kopējs apzīmējums Polijas-Lietuvas kopvalsts dižciltīgo ģimeņu piederīgajiem) sacelšanās Polijas caristes teritorijā, Ziemeļrietumu novada un Volīnijā ar mērķi atjaunot Reču Pospoļitu. Tā sākās 1863. gada 22. janvārī, turpinājās līdz nākamā gada rudenim, beidzās ar nemiernieku apspiešanu. Ap to laiku bijušās Rečas Pospoļitas teritorijā, kas tobrīd bija pakļauta Krievijai, tika pieprasītas agrārās reformas, demokrātija un pat neatkarība. Radikāli patriotiskie grupējumi aicināja uz atklātu bruņotu cīņu un gatavoja sacelšanos. Karš starp Franciju un Austriju poļos viesa cerību, ka pēc Itālijas Napoleons III gribēs atbrīvot arī Poliju. Sacelšanās grupas sākumā sāka veidoties Grodņas, Viļņas un Kovnas guberņā. Sadarbojoties katoļu garīdzniecībai ar poļu muižniekiem, sacelšanās plaši izpletās arī austrumu teritorijās. Saskaņā ar skopo informāciju, kas saglabājusies vēsturiskajos avotos, aprīlī un maijā bruņotas vienības parādījās arī Minskas, Vitebskas un Moģiļevas guberņā.
Poļu sacelšanās Latvijā sākās 1863. gada 13. aprīlī, kad nemiernieku grupa ar Leonu Plāteru priekšgalā pie Balticas ciema sešus kilometrus no Krāslavas uzbruka transportam ar ieročiem, nogalinot trīs un ievainojot vienu cara zaldātu. Nemiernieki ieguva 250 ieročus, kurus cerēja nogādāt uz Lietuvu caur Līksnas mežiem. Vietējie iedzīvotāji zināja par sacelšanās dalībnieku plāniem. Pirmais uzbrukums tika atsists, bet pie Višķiem zemnieki uzbruka “nīstajiem paniem” un atņēma pajūgus ar ieročiem. Dubnas muižā saņēma gūstā pašus nemierniekus un aizsūtīja viņus uz Dinaburgas cietoksni.
Ziņas no mūsu muzeja. Leons Plāters (1836-1863) — Josifa, kuram bija 13 bērnu, dēls. Mihails mantoja Kombuļu muižu, Leons — Kazanovas, kur viņam bija galdnieku darbnīca. Dzīvespriecīgais romantiķis, mednieks, jaunais muižnieks, protams, nevarēja palikt malā no revolucionārajiem notikumiem. Gatavojoties uzbrukt transportam ar ieročiem, vietējie nemiernieki, kuru vidū bija arī Leona Plātera pieci kalpi, nodeva zvērestu Krāslavas baznīcā un saņēma Krāslavas vikāra Jana Bolceviča svētību. Arī mācītājs par šo vīrišķīgo rīcību saņēma sodu — 20 gadus apcietinājumā. Pavisam šajā pārdrošajā uzbrukumā ieroču transportam piedalījās apmēram piecdesmit nemiernieku, visi viņi vēlāk tika sagūstīti. Zināmi arī fakti, ka vietējie zemnieki uzbruka poļu muižām.
Pēc oficiāliem datiem, apspiežot poļu sacelšanos, nemiernieki zaudēja apmēram 30000 cilvēku, pretējā puse — desmit reizes mazāk (no tiem ievainoti tika 2169 cilvēki). Par piedalīšanos nemieros tika sodīti ar nāvi 128 cilvēki, bet 12500 izsūtīti, tajā skaitā arī uz Sibīriju. Ir zināma Krugobaikāla poļu sacelšanās 1866. gadā. Kas sakāms par 1963. gada notikumiem, tad 800 cilvēku nonāca katorgā. Izmeklēšanā noskaidrots, ka nemieros piedalījās apmēram 77000 cilvēku, bet sodīta tika aptuveni piektā daļa. Šie skaitļi liecina, ka imperatora Aleksandra II valdība neizrādīja īpašu cietsirdību pret nemierniekiem, bet padomju vēsturnieki vēlāk apgalvoja pretējo.
Represijas skāra arī sacelšanās dalībnieku ģimenes, viņus izsūtīja uz Krievijas centrālajām guberņām, bet Baltkrievijā un Lietuvā katoļiem tika liegts ieņemt valsts amatus, pat būt par skolotājiem skolās un ģimnāzijās. Šādu izsūtīto un pārvietoto pēcteči ir komponists Dmitrijs Šostakovičs un rakstnieks Aleksandrs Grīns. Leonam Plāteram tika izpildīts nāvessods 1863. gada 26. maijā pēc Dinaburgas cietokšņa lauka tiesas lēmuma. Viņam bija 27 gadi.
Nekas zemes virsū nepazūd bez pēdām… Poļu sacelšanās paātrināja zemnieku reformas realizāciju, turklāt ar zemniekiem izdevīgākiem noteikumiem, nekā visā pārējā Krievijā.
Cara valdība uzsāka sākumskolu tīkla attīstīšanu, lai nestu apgaismību zemniecībā. Pēc 1863. gada nemieru apspiešanas tika novērota poļu tautības cilvēku ierašanās Latgalē no Lietuvas. Poļu sacelšanās un dzimtbūšanas atcelšana izmainīja tagadējās Latvijas austrumu reģiona etnisko sastāvu. Pirms pusotra gadsimta iedzīvotāju skaita pieaugums uz iebraucēju rēķina pārsniedza dabisko pieaugumu. Vēsturiskie notikumi vienmēr noteica cilvēku pārvietošanos. Cilvēks meklē, kur labāk…
ATTĒLOS: gatavošanās pasākumam; pie ceļmalas krusta Kazanovā; piemiņas nedziestošā gaisma; pane Jadviga Novakovska un Jāzeps Dobkevičs, Krāslavas poļu biedrības priekšsēdētājs.
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru