Vai jūs zināt, ka valsts svētkus var atzīmēt arī bez lieka oficioza, bet pat romantiski, kā, piemēram, Lāčplēša dienu Krustpilī, kuras svinēšanā es pabiju 9. novembrī?
Šajā dienā te uz savu lielo forumu pulcējās Latgales mazpulki. Tāpēc kolonnā, kura soļoja pie kritušo karavīru, 1918. – 1920. gadu notikumu dalībnieku, pieminekļa, bija daudz skolēnu un jauniešu. Memoriāls simboliski paceļas Daugavas krastā. Pēc oficiālām uzrunām Nacionālo Bruņoto spēku bataljonu, mazpulku, gaidu un Jēkabpils jauniešu pārstāvji pie pieminekļa iededzināja lāpas. Spēlēja kara pūtēju orķestris, pieminekļa pakājē tika nolikti ziedi. Fotoaparāti strādāja ar pilnu jaudu. Taču tie iemūžināja ne tikai svinīgo ceremoniju. Uzmanību saistīja ainava: Daugava, kas lēni nesa ūdeņus, un novembra rietošās saules spožais disks uzvedināja uz filozofiskām pārdomām par to, ka dzīve ir daudz lielāka un interesantāka par vēsturiskajiem datumiem un notikumiem, kas šodien nereti padara vienā valstī dzīvojošos cilvēkus par ienaidniekiem.
Jau sāka piesalt, un mēs devāmies uz Vēstures muzeja pagalmiņu, kur gaidīja karavīru lauka virtuve ar griķu putru un karstu tēju. Uz pakāpieniem sēdēja Latvijas armijas karavīri un ēda ar baudu. Pastāvējuši rindā, mēs saņēmām kārotās vakariņas, atradām klusu vietiņu un ar prieku notiesājām garšīgo putru. Skanēja mūzika, krēslainajās debesīs iedegās zodiaka zīmes. “Romantika!” — galvā pazibēja doma.
Šis ir tieši tas gadījums, kad labāk vienu reizi ieraudzīt, nekā simts reižu dzirdēt. Ja jau putras pietika pārpārēm, arī vietas pietiks visiem valstī, kuru katrs mīl pa savam. Es domāju, ka patriotisms ir dvēseles sajūta, par ko nav jāklaigā pie katra stūra. Atzīmēt vai neatzīmēt vienus vai otrus svētkus ir katra cilvēka personīgā lieta. Taču būt malā no vēstures — tas nozīmē būt bez pilsoņa pozīcijas. Bet šodien tas nebūt nav izdevīgs variants.
Irina ROMANOVA
0 komentāru