Kas un kāpēc grib Latvijā atslēgt Krievijas kanālus
Latvijā plaši pazīstamais vēsturnieks Edvīns Šnore aicina atslēgt Krievijas televīzijas kanālus. Tieši tā, viņuprāt, ir jācīnās ar kremļa propagandu, kas ir virzīta uz “piektās kolonnas” izveidi.
Iespējams, ka kādam tas šķiet neizdevies joks. Bet nē, Šnore ne tikai uzstājās ar šādu skaļu aicinājumu, bet arī nosūtīja attiecīgu aicinājumu Nacionālās elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padomei. Šajā dokumentā vēsturnieks faktiski pieprasa aizliegt visu Krievijas telekanālu translāciju Latvijas teritorijā. Dotās iniciatīvas iemesls tam bija traģiskie notikumi, kas saistījās ar “Eiromaidanu” Ukrainā.
Šnore uzskata, ka Krievijas televīzija neobjektīvi attēloja sadursmes Kijevā, pazemojot ukraiņu patriotiskās jūtas. Viņu īpaši mulsina tas fakts, ka naidīgi noskaņotā propaganda notiek ar uzņēmuma “Lattelecom”, ko kontrolē valsts, atbalstu.
“Lattelecom” translē Krievijas televīzijas sižetus, ko var nosaukt tikai par citas valsts militāro propagandu. Runa nav tikai par notiekošā vienpusēju atklāšanu, bet arī par naida atklātu kurināšanu,” paziņoja vēsturnieks.
Vēsturnieks baidās, ka nekorekta Ukrainas notikumu atspoguļošana var izprovocēt saspīlējumu arī Latvijā, kur jau arī ir notikusi sabiedrības šķelšanās, ņemot vērā valodas piederību, un sabiedrības nozīmīgākajai daļai simpatizē Krievija. “Krievijas Pirmo kanālu skatās simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju. Vai jums nešķiet, ka Krievijas naidīgās propagandas translēšana pietuvina mūs ukraiņu scenārijam, ja ņem vērā to, ka valstī skaitliski lielāks ir krievu pārsvars? ” uzsvēra viņš. Šnore atgādina, ka NEPLP ir jāuztur tāda politika, kas ir saskaņā ar Latvijas nacionālajām interesēm. ”Krievijas piektās kolonnas paplašināšana un ideoloģijas nostiprināšana, pateicoties Kremļa propagandai, nav Latvijas interesēs. Tas vien šķeļ un grauj mūsu valsti,” paziņoja Šnore.
Šnore jau politikā
Skandalozā Šnores uzstāšanās notika vienlaicīgi ar citiem nozīmīgiem pasākumiem. Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK valde viņu ir iekļāvusi Eiroparlamenta vēlēšanu deputātu kandidātu sarakstos. Turklāt Šnorem sarakstā ir atvēlēta godpilnā ceturtā vieta. Gadījumā, ja tiek savākts liels “plusu” skaits no vēlētājiem, tad viņš vienkārši var apsteigt citus kandidātus un nodrošināt sev bezrūpīgu “piecgadi” Briselē.
Ņemot vērā šo faktu, ir grūti ticēt tam, ka jaunā vēsturnieka aktīvā darbošanās “Maskavas rokas” kaujas laukā ir patiess dvēseles sauciens. Jaunizceptais politiķis, šķiet, tikko sācis pirmsvēlēšanu kampaņu. Šnorem kā izglītotam cilvēkam brīnišķīgi vajadzētu zināt, ka NEPLP viņa ideju neatbalstīs. Šī iestāde atšķirībā no deputātu kandidāta nevar vienkārši ņemt un atslēgt kādam neizdevīgus TV kanālus. Jāpiebilst, ka šī darbība izsauktu lielu nepatikas vilni tajos latviešos, kuri arī skatās Krievijas TV.
Kaislības ap Maidanu
Kas attiecas uz Ukrainas notikumu atspoguļošanu, tad objektivitātes nav ne tikai Krievijas, bet arī vairākiem rietumu izdevumiem. Un kaut gan pilsoņu kara briesmas Ukrainā ir samazinājušās, informatīvais karš nenorimst ne uz mirkli.
Realitāte ir tāda, ka žurnālistiem, kuri atspoguļo šos notikumus, jārēķinās gan ar personīgās auditorijas pozīciju, gan arī ar priekšnieku komerciālajām un politiskajām interesēm. Tāpēc, diemžēl, pilnīga objektivitāte nav iespējama.
Piemēram, Krievijas sabiedrībā ir stereotips par to, ka visi Maidana dalībnieki ir “bandīti” un “radikālie nacionālisti”, kas neieredz krievus. “Brīvajos” Rietumos ir citi stereotipi: pret Maidanu ir nostājušies tikai noziedznieki un diktatūras pretinieki, kas cer, lai Ukraina atgrieztos Krievijas sastāvā. Vēl viens piemērs. Amerikāņu medijos praktiski netika rādīti Maidanā nogalināto miliču ķermeņi, jo ASV ir mīts, ka vardarbību Kijevā atļāva tikai un vienīgi Viktora Janukoviča atbalstītāji. Bojā gājušie kārtības sargi šajā bildē kaut kā neiederas. Ikviens prātīgi domājošs cilvēks saprot, ka abi redzes viedokļi ir tāli no patiesības. Īstenībā Ukraina ir jauna valsts, kas ir iekšējām nesaskaņām pārpildīta, kas pārdzīvo smagāko periodu savā vēsturē. Situācija tur ir diezgan sarežģīta, lai visu attēlotu “melnbaltās” krāsās, un tieši ar to nodarbojas abas puses.
Un ja vienkāršs skatītājs vēlas gūt vairāk vai mazāk, bet neitrālu skatījumu par situāciju, viņam jāgūst informācija no dažādiem avotiem, bet nevienam neticēt pilnībā. Uz šī fona Šnore izskatās tieši kā informatīvās cīņas daļa — nepieļaut “nepareizas” domas, lai cilvēki saņemtu vien to informāciju, kas apmierina Šnori.
Tā vietā, lai veicinātu Latvijas mieru un attīstību, jaunais politiķis izvēlas iemītu taciņu. Diemžēl latviešu un krievvalodīgo naidošana joprojām ir visvienkāršākais un uzticamākais veids veidot savu politisko karjeru. Kā redzam, šo principu Šnore apguvis godam.
Viktors UDRIŠS
0 komentāru