Aizrit dienas, paiet gadi, gadu simti, tūkstoši. Pār Eiropu vēlušies asiņainu karu viļņi, kas prasīja milzum daudz upuru. Taču ir augstākā taisnība uz zemes: cilvēka piemiņa aizmirst alkatīgu iekarotāju vārdus un pat nolād tos, bet tā saudzīgi glabā īstu patriotu labos darbus, kuriem nesavtīga kalpošana Latvijai kļuvusi par galveno dzīves lietu.
Agrāk Valērijas Seiles piemiņas plāksnes tika atklātas Rēzeknē un Daugavpilī, bet pagājušajā trešdienā tāda parādījās arī Krāslavas Valsts ģimnāzijā. Uz bronzas plāksnītes lakonisks uzraksts: “Valērija Seile (1891. – 1970.). Ievērojama Latgales pedagoģe, sabiedriskā darbiniece, publiciste, Krāslavas ģimnāzijas dibinātāja.” Padomju varas gados viņas vārds bija aizmirsts. Krāslavas novada domes izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Lidija Platonova, kura uzstājās svinīgajā pasākumā, uzsvēra: “Mēs, Krāslavas 1. vidusskolas absolventi, nezinājām Valērijas Seiles vārdu.”
Pagājušajā otrdienā ģimnāzijas delegācija apmeklēja Daugavpils katoļu kapsētu, kur skolēni un skolotāji nolika ziedus pieminekļa pakājē (kapa pieminekļa autors ir tēlnieks Bērtulis Buls). Piemiņas plāksnes atklāšana bija veltīta izcilās Latvijas meitas 120 gadu jubilejai.
Svinīgajā pasākumā uzstājās skolas muzeja vadītāja Janīna Gekiša, kura daudzu gadu garumā pa graudiņam vāca ziņas par tagadējās Krāslavas Valsts ģimnāzijas dibinātājas biogrāfiju. Valērija Seile dzimusi Rēzeknes apriņķa Makašānu pagastā, auga zemnieku daudzbērnu ģimenē. Labākas dzīves meklējumos latgaliešu ģimene pārcēlās uz Pēterpili. Kaut arī ģimene dzīvoja trūkumā, tomēr Valērija tur ieguva izglītību un sāka strādāt par pedagogu. Piedalījās Pēterpils Latviešu biedrības radīšanā, kur 1915. gadā strādāja par sekretāri, organizēja patversmes Pirmā pasaules kara bāreņiem, palīdzēja novadniekiem bēgļiem.
Pēc gada atgriezās dzim-tenē, kur nacionālās atmodas rītausmā mācīja vēsturi un krievu valodu Rēzeknes skolās. Veicot sabiedrisko darbu, piedalījās skolotāju kadru sagatavošanā. 1917. gadā, kad kļuva aktuāls jautājums par Latgales apvienošanos ar Latviju, Rēzeknē no-tika kongress, kur Valēriju Seili ievēlēja par Latvijas Tautas padomes deputāti. 1922. gadā autoritatīvajai peda- goģei un sabiedriskajai darbiniecei tiek uzticēts izglītības ministra biedres atbildīgais amats. Bet 1923. gadā Valērija Seile tiek iecelta par Krāslavas ģimnāzijas direktori. Šis gads kļuva par Valērijas Seiles zvaigžņu gadu — viņa tika aicināta uz Daugavpils Skolotāju institūtu par direktori. Šajā amatā viņa bija līdz liktenīgajam 1940. gadam. Nozīmīgs ir Valērijas Seiles devums Latgales kultūras vēsturē un bibliogrāfijā, viņa publicējusi 5 grāmatas, apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un saņēmusi citus apbalvojumus.
Lūk, Valērijas Seiles atzinumi, kredo, kas saskan ar mūsdienām:
“Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.
Raksturu nevar veidot, ejot pa vieglāko ceļu.
Ar savu priekšzīmi radīt darba nozīmi.
Skolotājs stāv uz citas plāksnes un nedrīkst sevi nostādīt uz skolēnu plāksnes.
Vai esi kam iedvesis cerību?
Vai esi kam atvieglojis ciešanas?
Atkāpšanās kaut sīkumos no noteikumiem ir pamats lielām atkāpšanām no morāles likumiem.”
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru