Par Šķeltovas feldšeru-vecmāšu punkta vadītāju Tatjana Ļevkova ir nostrādājusi gandrīz 33 gadus. Četrus no tiem diezgan saspringtā ritmā, apvienojot darbu divos FVP — Šķeltovā un Grāveros. Paredzētajās 8 darba dienas stundās viņa neiekļāvās, tāpēc, lai visu pagūtu, viņa nokārtoja autovadītāja tiesības un sēdās pie automašīnas stūres, lai arī sevi šofera lomā nekad nevarēja iedomāties.
Nesen “Ezerzeme” rakstīja par to, ka lauku feldšerim ir jāpieņem pacienti FVP, jāapciemo slimnieki mājās, jāsniedz profesionāla medicīniskā palīdzība akūtu slimību un nelaimes gadījumos. Un, pēc būtības, viņiem ir jāaizstāj daudzi ārsti-speciālisti. Protams, tā ir tikai neliela daļa no visiem pienākumiem, kurus jāuzņemas feldšeriem jeb kā viņus tagad sauc — ārsta palīgiem. Pieņemsim, Šķeltovas FVP var veikt analīzes un uztaisīt kardiogrammu, bet palīga – sanitāra, kā citos fekdšerpunktos, Tatjanai nav.
Salīdzinot ar 80-tajiem gadiem, kad Tatjana Ļevkova tikko sāka strādāt, iedzīvotāju skaits Šķeltovas pagastā ir samazinājies uz pusi. Bet vai tāpēc feldšerei ir vieglāk strādāt? Pēc Tatjanas teiktā, nē. Pieaug sirds un asinsvadu, neiroloģiska rakstura un, pats šausmīgākais, — onkoloģijas slimību gadījumi. Protams, viņa kā feldšere dara visu, kas ir viņas spēkos, lai slimniekam tiktu veikta izmeklēšana un viņš nonāktu speciālista rokās. Taču, lai ārstēšanās būtu efektīva, ir nepieciešami dārgi medikamenti un injekcijas, ko atļauties var ne visi.
Divkārt sāpīgi, kad nopietnas slimības cēlonis, maigi izsakoties, ir nepareizs dzīvesveids. Te reizēm feldšere nonāk dilemmas priekšā: veikt audzinoša rakstura sarunu vai tomēr paklusēt. Audzināt? Reizēm pat aizvainojuma un dusmu trūkst. Un kā lai klusē? Tie taču ir ciema iedzīvotāji, savējie, kuru dzīves kā uz delnas.
Bet, kā zināms, arī kurpnieks bez kurpēm… Darba dienas mūsu varoni ierāvušas tādā virpulī, ka 33 gadu laikā atpūtā sanatorijā viņa pagājušajā gadā bija pirmo reizi! “Es vienmēr esmu darījusi visu tā, lai citiem būtu labi. Reizēm aizmirstot par atpūtu un personīgām problēmām. Protams, gadiem ejot, tas viss liek par sevi manīt. Saimniecību ar vīru vairs neturam — nav spēka. Bērni izauguši. Tagad, laikam, var sākt domāt par sevi,” — saka Tatjana.
To, ka feldšeres darbs ir smags, Tatjana zināja jau jaunībā. Viņas mamma visu mūžu ir nostrādājusi par feldšeri, tāpat divas viņas tantes. No šīs profesijas Tatjanu mamma atrunāja, kā spēja. Laikam tāpēc, ka pati izjuta saspring-to darba ritmu un atbildību, kas nu ne kādā veidā neatbilst darba algai. Mamma gribēja, lai Tatjana kļūtu par skolotāju. Bet izvēli meita izdarīja pati un vienīgais, ko nožēlo, ka nekļuva par ārsti.
Savos ilgajos nevainojamā darba gados Tatjana Ļevkova ne reizi vien ir dzirdējusi pateicības vārdus no Šķeltovas pagasta pārvaldes vadības. Saņēma tos, ja tā var teikt, arī rakstiskā veidā. Bet visaugstākais apbalvojums viņai ir cilvēku cieņa. Viņa ir gatava iet un viņiem palīdzēt gan lietū, gan sniegā, gan svelmainā karstumā. Un savādāk nevar būt!
Valentīna SIRICA
0 komentāru