Kaplavas pagasts ir kluss Latgales nostūris, kur dzīve rit vienmērīgi un lielā mērā to nosaka ne tikai daba, bet arī iedzīvotāju vecums, attālumi un infrastruktūras pieejamība. Te nav pilsētu burzmas, taču ir savas dažkārt no malas pat nepamanāmas grūtības un unikāla, gandrīz ģimeniska atmosfēra.
Par savu dzīvi pagastā stāsta Vera Mališeva – ilggadēja šī apvidus iedzīvotāja. Viņas vārdi veido spilgtu ikdienas dzīves skici, kur nozīmīgākie nav lielie notikumi, bet gan vienkāršās lietas: ceļš līdz veikalam, iespēja apmeklēt ārstu, retās tikšanās ar kaimiņiem.
Pēc Veras teiktā, parastās dienās šai apvidū cilvēku nav daudz. Tas nav pārspīlējums, bet gan realitātes atspoguļojums: iedzīvotāji noveco, un daudziem vecākā gadagājuma iedzīvotājiem trūkst iespēju patstāvīgi pārvietoties. Viņiem nav sava transporta, bet radinieku palīdzība ir pieejama tikai retumis.
“Svētkos viņi gan atbrauc, gan atved,” saka Vera. “Bet citādi – pašiem jādara, ko spējam.”
Īpaši nozīmīga vietējiem iedzīvotājiem ir baznīcai. Tā ir ne tikai reliģisks centrs, bet arī sociālās mijiedarbības vieta, sava veida informācijas mezgls. Cilvēki jau iepriekš uzzina par dievkalpojumu laikiem, bet, ja kāds tomēr nevar ierasties, ieslēdzas “sarafānu radio”.
“Viņi cits ar citu sazvanās, izjautā,” skaidro Vera. “Lūk, tā mēs arī dzīvojam.”
Autoveikals, kas laukos bieži vien kļūst par svarīgu ikdienas dzīves sastāvdaļu, šajā gadījumā paliek ārpus viņas personīgās pieredzes. Vera atzīst, ka neizmanto šo pakalpojumu, dodot priekšroku pēc pārtikas braukt uz Krāslavu ar mašīnu. Tāpēc viņa neuzņemas vērtēt autoveikala cenas, sortimentu vai darba regularitāti. Tomēr pats tā pastāvēšanas fakts, visticamāk, joprojām ir svarīgs tiem, kuri nevar izbraukt patstāvīgi.
Transporta pieejamība ir viena no galvenajām pagasta problēmām. Autobusi kursē neregulāri: skolas laikā – katru dienu, bet skolas brīvlaikā to skaits tiek samazināts līdz dažiem reisiem nedēļā. Tas ievērojami sarežģī dzīvi, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem un tiem, kuriem nav personīgā transporta.
Pat automašīnas esamība ne vienmēr atrisina problēmu. Vera skaidro, ka tad, kad automašīnai ir nepieciešams remonts, viņai ir jāpielāgojas apstākļiem:
“Vai nu jāiet kājām, vai jāatrod kaut kāds veids, kā nokļūt līdz autobusam, vai arī es palieku mājās,” viņa saka. Braucienu plānošana kļūst par nepieciešamību: ārsta apmeklējums, poļu biedrības mēģinājums, jebkurš gadījums prasa pārdomātu loģistiku.
Ziemā situācija pasliktinās. Šogad, pēc Veras teiktā, lielā sniega daudzuma dēļ bija problēmas ar ceļiem. Laika apstākļi un nepietiekami tīrīti ceļi apgrūtina pārvietošanos, dažreiz pat padara to neiespējamu. Lauku apvidos tas nav tikai apgrūtinājums, bet gan faktors, kas tieši ietekmē dzīves kvalitāti un drošību.
Drošība joprojām ir atsevišķs jautājums, tāpat kā baumas par migrantiem, kas periodiski tiek apspriestas pierobežas reģionos. Vera atzīst, ka personīgi ar viņiem nav saskārusies:
“Es viņus neesmu redzējusi,” viņa saka.
Viņas ikdiena tagad ir diezgan noslēgta: pēdējā laikā viņa vairs neuztur saimniecību, viņai nav ne govju, ne pat suņa. No suņa viņa apzināti atteicās, baidoties no vilkiem un iespējamās trauksmes dēļ.
“Ja man būs suns, tad tas ries, un man būs bail,” skaidro Vera.
Tomēr viņa atceras gadījumus, kad robežsargi bija aizturējuši migrantus – šādi incidenti ir notikuši arī tuvumā. Apkārtnē strādā dienesti, ir uzstādītas kameras vai sensori, un, ja rodas nepieciešamība, iedzīvotāji zina, kur vērsties – pirmkārt jau pie robežsargiem. Tomēr viņa šai sakarā nejūt nekādas īpašas bažas. Dzīve turpinās kā parasti, un ir vienkārši jāturpina kustēties.
Kaplavas pagasta ikdiena ir pastāvīgs līdzsvars starp vientulību un nepieciešamību uzturēt kontaktus ar ārpasauli. Šeit viss balstās uz cilvēciskām attiecībām: telefona zvaniem, retām tikšanās reizēm un savstarpēju palīdzību. Pat informācijas apmaiņa notiek nevis pa oficiāliem kanāliem, bet gan caur paziņām un kaimiņiem.
Kaplavas pagasts ir piemērs tam, kā mazas lauku kopienas turpina pastāvēt mūsdienu apstākļos. Ar ierobežotu transportu, grūtu ziemu un novecojošiem iedzīvotājiem tās tomēr saglabā dzīvu atmiņu, savstarpēju atbalstu un klusu, tomēr stabilu dzīvesveidu.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto: Lieldienu dekorācijas Kaplavā
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
0 komentāru