Kultūras tradīciju saglabāšana nav tikai pagātnes atceres fakts. Tas ir veids, kā noturēt saikni starp paaudzēm, atgādināt par mūsu saknēm un nodot dzīvās zināšanas tālāk — tur, kur tās varēs atkal uzplaukt. Starp šādām tradīcijām ir alus darīšanas arods, kas Latgalē, kā izrādās, nebūt nav zaudējis savu spēku. Spilgts tam pierādījums bija otrs ikgadējais tā dēvētā akmens alus festivāls “Omotu tolka”, kas notika pavasara pēdējā dienā, 31. maijā, muzejā “Andrupenes lauku sēta”.
Kas ir akmens alus un kāpēc tas ir svarīgi
Akmens alus ir īpašs alus darīšanas veids, kas sakņojas pat vairāku gadu tūkstošu senā pagātnē, kad šķidruma vārīšana un pasterizēšana notika nevis metāla traukos, bet gan koka traukos, to izdevās paveikt, traukā ievietojot ugunskurā sakarsētus akmeņus. Tā nav tikai dzēriena vārīšana — tas ir simbolisma, darba un kolektīvas darbības piesātināts rituāls. Saglabājot šo praksi, mēs saglabājam tautas kultūras dzīvo daļu, kas rada kopības sajūtu, cieņu pret dabu, un atgādina par senču meistarību.
Mūsdienās, kad tradīcijas viegli izspiež masveida ražošana, tādi pasākumi kā šis festivāls kļūst īpaši vērtīgi. Tie palīdz ne tikai atcerēties, bet arī nodzīvot tradīciju, nododot to jaunajām paaudzēm.
Andrupenes lauku sēta
Festivāls notika Andrupenes lauku sētā, kas ir visu muzeju stereotipu lauzējs. Muzejs pieder pie tradicionālās sadzīves brīvdabas muzejiem, taču vienlaicīgi, savās autentiskajās ēkās, turpina iedzīvināt un turpināt tradīcijas. Priekšmeti vis nestāv muzeju plauktos, bet tiek lietoti, demonstrēti un atdarināti, savienojot gadsimtu tradīciju pavedienu. Šis unikālais komplekss ir 20. gadsimta sākuma Latgales lauku sētas rekonstrukcija: smēde, melnā pirts, kā arī lauku māja un klēts – autentiskās ēkas, kas pārvestas no Ignata Podnieka mājām. Te visu caurstrāvo laika un darba gars, un šī vieta ir ļoti piemērota tādu amatu atdzimšanai kā alus brūvēšana.
Festivālā tika godināta Ignata Podnieka piemiņa, kurš bijis muzeja autentisko ēku īpašnieks un viens no Latgales akmens alus brūvēšanas meistariem. Tieši viņa vārds kļuva par simbolu alus brūvēšanas tradīcijas pastāvēšanai un atdzimšanai Andrupenē.
Pasākuma norise
Festivāls sākās ar simbolisma piesātinātu rituālu. Visi dalībnieki – no meistariem līdz viesiem – pulcējās aplī. Centrā atradās miežu iesals un alus kauss. Cits pēc cita dalībnieki nāca klāt, teica vēlējumus, nomalkoja alu vai veltīja malku zemei un iebēra iesalu traukā. Tā dzima kopīga darba sajūta: katrs ieguldīja ne tikai fizisko, bet arī garīgo daļu topošajā dzērienā. Tam sekoja kopīga dziesma.
Pēc tam sākās pati vārīšana. Alus darītājs Jānis Maļkevičs, kurš savu meistarību mantojis no sava tēva, kas savukārt mācījies arī pie Ignata Podnieka, kopā ar citiem procesa dalībniekiem un palīgiem akmens dzirnavās samalto iesalu iebēra lielā koka mucā, ko sauc par zlauktu, rasināja jeb saldināja, vēlāk aplēja ar verdošu ūdeni, pēc kāda laika to pārbēra zlauktā, pievienoja ūdeni un uzmanīgi iegremdēja ugunskurā sakarsētus, nokaitētus akmeņus, kas tika pārkaisīti ar rudzu miltiem. Virums sāka skaļi mutuļot – īsta izrāde.
Šī viltība ar nokaitētiem akmeņiem, kas apkaisīti ar rudzu miltiem, kā pastāstīja viens no dalībniekiem, tiek īstenota ar mērķi piešķirt alum piesātinātu krāsu.
Īpašu gaisotni papildināja tas, ka alus brūvēšana notika svaigā gaisā, dabas un seno ēku ielokā, kā tas bija pirms desmitiem un simtiem gadu.
Dalībnieki un viesi: no Latvijas līdz Spānijai
Pasākums pulcēja visdažādākos dalībniekus, kas vēlreiz uzsver starptautisko interesi par tradicionālo arodu. Līdzās Latvijas meistariem pasākumā bija viesi no Lietuvas — Vikintas Motuza un Simonas Gutautas, kuri runāja gan lietuviski, gan latviski un aicināja visus 7. jūnijā uz līdzīgu festivālu Andrioniškos, Anīkšču rajonā.
Citu viesu vidū arī Aleksejs Jansens, kurš apguvis alus brūvēšanas mākslu Vācijā un tagad praktizē Daugavpilī, kā arī aroda un senā mājas alus pētnieks no Norvēģijas un entuziasti no Somijas un Spānijas. Īpaši vērtīgi, ka katrs no viņiem ne tikai vēroja, bet arī piedalījās vārīšanā, dalījās savā pieredzē un prezentēja savu līdzpaņemto alu, kas festivālu pārvērta par dzīvu starptautiskas apmaiņas darbnīcu. Pasākuma īpašais viesis – Jāzeps Podnieks – Ignata dēls, par kuru lasiet Ivetas Leikumas rakstā “Andrupenes šūpulī auklētais”.
Ne tikai alus: gadatirgus, dziesmas un amatnieki
Festivāls neaprobežojās tikai ar alus brūvēšanu. Turpat iekārtots tirdziņš, kur varēja iegādāties vietējo mājražotāju produkciju: Andrupenes maize, sviests un sieri, arī Ludmilas Peculevičas sieri,
Staņislavas Batarāgas rotas, keramikas izstrādājumi, un, protams, alus no Artjoma Gekiša “Brūzis Murza” un Daiņa Rakstiņa — “Kolnasāta”. Produkciju prezentēja viņu dzīvesbiedres Olga un Ilona.
Bija iespēja gan pajautāt meistariem, kurus pasākuma organizētāja Evija Maļkeviča-Grundele sauc par “dzīvajām grāmatām” viņu amata noslēpumus, gan dziedāt līdz ar Eviju alus dziesmas kokles pavadījumā, kā arī pašam piedalīties muzicēšanā, izmantojot dažādus instrumentus. Īpaši priecīgi bija redzēt, kā bērni rotaļājas svaigā gaisā, šūpojas šūpolēs, vēro notiekošo un pēc iespējas piedalās — tieši tā tiek pārņemta dzīvā tradīcija.
Muzejs kā kultūras sirds
Jāatzīmē, ka Andrupenes lauku sēta nav tikai lokācija, bet īsts Latgales kultūras dzīves centrs. Te var uzzināt, kā zemnieki dzīvoja senos laikos, kādus instrumentus viņi izmantoja, kā būvēja mājas, niedru jumtus, kā glabāja graudus, kā brūvēja alu, cepa maizi un ko gatavoja no piena.
Vērtīgās tradīcijas
Pasākumu noslēdza lauku kapelu muzikantu saiets un koncerts “Sanākam un sadziedam”, kurā pulcējās muzikanti no Andrupenes, Maltas, Zvirgzdenes, Ambeļiem, Saldus, Daugavpils un Visaginas (Lietuva).
Vērtīgi, ka aiz mūzikas, mājas alus smaržas un putras garšas slēpjas galvenais — dziļa cieņa pret pagātni un ticība nākotnei.
Kamēr ir cilvēki, kā Jānis Maļkevičs un viņa meita Evija, Skaidrīte Pauliņa un viņas meita Ilze, visi muzeja darbinieki un draugi, kuri ne tikai glabā zināšanas, bet arī nodod tās citiem — tradīcijai ir nākotne. Kamēr bērni rotaļājas muzeja pagalmā un vēro, kā pieaugušie veic noslēpumainu akmens alus brūvēšanas rituālu — ir cerība, ka zināšanas nepazudīs un tradīcijas turpināsies.
Tieši tāpēc šādi pasākumi ir tik svarīgi. Tie māca, iedvesmo, savieno un palīdz atrast domubiedrus. Tie atgādina: lai virzītos uz priekšu, jāzina, no kurienes esi nācis.
Jeļena AVSJUKEVIČA, Autores foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
0 komentāru