Krāslava ikvienu iedvesmo savā veidā

Plenēra “Krāslavas palete” dalībnieki stāsta par pilsētu, kuru vēlas gleznot atkal un atkal.

Pilsētas svētku priekšvakarā Krāslava jau 46. reizi pārtapa par plašu mākslas darbnīcu brīvā dabā. Piecu dienu garumā šeit notika starptautiskais plenērs “Krāslavas palete”, ko organizēja Krāslavas novada Kultūras un tūrisma pārvalde.

Katru gadu plenērs pulcē profesionālus māksliniekus no Latvijas un ārzemēm, kuriem gleznošana nav tikai hobijs, bet gan profesija un dzīvesveids. Gadu gaitā uz tā dalībnieku audekliem ir saglabājies simtiem pilsētas ainavu, no kurām daudzas jau ir kļuvušas par Krāslavas vēstures sastāvdaļu.  

Ne katrs var piedalīties plenērā. Mākslinieki iepriekš iesniedz pieteikumus, kuri tiek izskatīti pēc organizatoru noteiktajiem atlases kritērijiem. Krāslavā ierodas tikai profesionāli mākslinieki ar akadēmisko mākslas izglītību, kuriem jau ir savs radošais rokraksts un pieredze, piedaloties izstādēs un plenēros.

Šogad plenēra dalībnieku vidū ir Neonilla Medvedeva, Andrejs Severetņikovs, Nellija Muižniece, Ērika Kumerova, Ivans Vitjuks, Elmārs Orniņš, Linda Strujevica, Ligita Caune, Valērijs Baida, Daina Eglīte un Jolanta Ābele.

Piecu radošo dienu laikā mākslinieki radīja 87 jaunus darbus, kas veltīti Krāslavai un tās apkārtnei. Piektdien plenērs noslēdzās ar tradicionālo izstādi, kurā apmeklētāji varēja apskatīt vairāk nekā 100 darbus. Līdzās jaunajām gleznām bija apskatāmi arī iepriekšējos plenēros mākslinieku radītie darbi, pateicoties tam, ekspozīcija ļauj ieraudzīt Krāslavu dažādu gadu mākslinieku skatījumā.

Katrs dalībnieks pilsētu redz citādi. Dažus iedvesmoja senās koka mājas, citus – plašā Daugava un tās līkumi, bet vēl kādus – mazās Latgales pilsētas īpašā atmosfēra un tās iedzīvotāju sirsnīgā attieksme. Daži mākslinieki Krāslavā viesojās pirmo reizi, bet citi atgriežas jau gadiem ilgi, vienmēr atrodot jaunas tēmas un citu skatījumu.

Lūdzu diviem plenēra dalībniekiem – Ivanam Vitjukam un Neonillai Medvedevai – dalīties savos iespaidos par Krāslavu un to, kāpēc šī pilsēta atkal un atkal viņus iedvesmo.

 

Krāslava — īsta zelta bedre māksliniekam

Ukraiņu mākslinieks Ivans Vitjuks Latvijā nonāca, likteņa vadīts. Karš piespieda viņu pamest dzimtās mājas, un šodien mākslinieks dzīvo Rīgā. Šeit viņš turpina gleznot, raksta dzeju, piedalās izstādēs un plenēros. Šis brauciens uz Krāslavu viņam bija pirmais. Piecu dienu laikā mākslinieks radīja četrpadsmit darbus, bet pati pilsēta, kā viņš atzīst, kļuva par īstu atklājumu.

– Ivan, Krāslavā jūs esat pirmo reizi. Kāds bija pirmais iespaids?

– Pēdējo gadu apstākļi izveidojušies tā, ka nonācu Latvijā. Un ne mirkli neesmu to nožēlojis. Krāslava ir īsta Klondaika māksliniekam. Šeit ir apbrīnojamas vietas. Pēdējo gadu laikā esmu pabijis dažādās Latvijas pilsētās – daudz gleznoju Rīgu, biju Liepājā, strādāju pie slavenās katedrāles un jūras krastā. Taču Krāslava mani pārsteidza īpašā veidā.

Žēl tikai, ka plenērs ilgst vien piecas dienas. Māksliniekam tas ir ļoti maz. Parasti es strādāju divas trīs nedēļas. Tikko esmu pa īstam iestrādājies, sajutis vietu, jau pienācis laiks doties prom.

– Kas jūs uzrunāja visvairāk?

– Praktiski viss. Jums ir brīnišķīga upe. Tā uzreiz rada pilsētas noskaņu. Ir vietas, kas man atgādina Pļosu pie Volgas vai senās pilsētas pie Dņepras, kur ūdens kļūst par ainavas sastāvdaļu, nevis vienkārši plūst tai blakus.

Ļoti skaistas ir vecās mājas, mājīgās ieliņas, baznīcas. Tas viss veido vienotu kopainu. Un pats galvenais – šeit jūtama vēsture.

Diemžēl šādas vietas pamazām izzūd. Tieši tāpēc šādi plenēri ir tik svarīgi. Mākslinieki paspēj saglabāt uz audekla to, kā pēc dažiem gadiem, iespējams, vairs nebūs.

– Tad mākslinieks kļūst arī par piemiņas glabātāju?

– Tieši tā. Mēs visi vēlamies dzīvot labāk. Cilvēki maina logus, remontē mājas, pārbūvē fasādes. Tas ir dabisks process. Taču līdz ar to pamazām zūd pilsētas seja.

Pēc pieciem gadiem daudzu šodienas skatu vairs nebūs. Nevis pēc divdesmit, bet tieši pēc pieciem. Es runāju ar māksliniekiem, kuri brauc uz šejieni jau daudzus gadus. Viņi rādīja vietas, kur agrāk bija vecas dzirnavas, koka tiltiņš, skaistas mājiņas. Šodien daudz kas ir mainījies. Vecās arhitektūras vietā parādījušās mūsdienīgas būves.

Droši vien tāda ir dzīve.

Taču tieši tāpēc ir svarīgi gleznot šodienas pilsētu. Pēc daudziem gadiem šīs gleznas būs ne tikai mākslas darbi, bet arī sava veida hronika. Kāds uz tām paskatīsies un ieraudzīs Krāslavu tādu, kāda tā reiz bija.

– Daudzi krāslavieši saka: “Kas tad mums te tāds īpašs?”

– Tāpēc, ka jūs esat pieraduši.

Lūk, tieši vakar es gleznoju vakara ainavu. Blakus sēdēja divas meitenes, un viena otrai pajautāja: “Vai tiešām te ir skaisti?»

Man gribējās pieiet un pateikt: jūs vienkārši nepamanāt to, ko redzat katru dienu. Tas ir pilnīgi dabiski. Cilvēks, kurš ierodas pirmo reizi, pamana katru ieliņu, katru ceļa līkumu, vecās koka mājas, gaismu virs upes. Dažreiz vislielākās bagātības atrodas tieši acu priekšā. Šajā pilsētā valda pārsteidzošs miers. Šeit gribas uzkavēties.

Un pats galvenais – nezaudēt šo atmosfēru.

– Jūs pat teicāt, ka Krāslavai ir vajadzīgs savs zīmols.

– Protams. Daudzi zina Cēsis. Skaista pilsēta, par to nav strīdu. Taču Krāslava nav ne par mata tiesu sliktāka. Vienkārši par to zina mazāk. Pilsētai ir viss: upe, pakalni, senatnīga arhitektūra, īpaša atmosfēra. Tas ir jāparāda cilvēkiem. Taču vispirms pašiem krāslaviešiem jāiemācās novērtēt to, kas viņiem ir.

– Dažu plenēra dienu laikā jūs uzgleznojāt četrpadsmit darbus. Piecām dienām tas ir ļoti daudz. No kurienes tik daudz enerģijas?

– Kad vieta uzrunā, darbs rit pats no sevis. Atbrauc ar atvērtu sirdi, ieraugi interesantus motīvus, un gribas paspēt pēc iespējas vairāk.

Krāslavā iedvesmo burtiski viss: upe, vecās ieliņas, koka mājas, gaisma, kas nepārtraukti mainās.

Jūs vienkārši esat pieraduši pie šī skaistuma, bet mākslinieks pamana katru detaļu.

Es pat mazliet noskumu, kad sapratu, ka laiks doties prom. Tikko biju iegājis darba ritmā, un plenērs jau beidzas.

– Kā rodas glezna?

– Dažreiz paej garām kādai vietai un uzreiz saproti – lūk, te tas ir. Citreiz ilgi jāgaida īstā gaisma. Mākslinieks taču neglezno tikai māju vai koku. Viņš nodod mirkļa noskaņu. Pēc stundas tā pati ainava jau būs pavisam citāda. Tieši tāpēc ir svarīgi notvert to sajūtu, kas aizkustina.

– Kamēr jūs strādājāt, vai pilsētas iedzīvotāji bieži pienāca pie jums?

– Jā. Un mani pārsteidza nevis tas, ka cilvēki nāca klāt, bet gan tas, kā viņi to darīja. Cilvēki Krāslavā ir ļoti delikāti. Var redzēt, ka viņiem ir interesanti vērot, kā top glezna, taču viņi cenšas netraucēt. Pienāk, paskatās, dažreiz uzdod dažus jautājumus un tad dodas tālāk. Ukrainā viss ir mazliet citādi. Tur bērni var burtiski aplipt māksliniekam no visām pusēm. Šeit cilvēki ir daudz mierīgāki. Man šī takta izjūta ļoti patika.

– Sarunas laikā jūs vairākkārt ar lielu siltumu pieminējāt Anatolu Kauškali. Ar ko viņš jūs tik ļoti iespaidoja?

– Kopumā viss ir atkarīgs no cilvēkiem.

Var atbraukt uz ļoti skaistu vietu, taču, ja blakus nebūs cilvēka, kurš patiesi mīl savu pilsētu, iespaids būs pavisam citāds. Anatols ir tieši tāds. Viņš pastāvīgi bija kopā ar māksliniekiem. Rādīja interesantas vietas, stāstīja stāstus, rūpējās, lai mums neviens netraucētu strādāt. Es pat smējos, ka viņš mūs pārāk aprūpē – gluži kā bērnus. Ja viņš redzēja, ka kāds sāk mākslinieku aizkavēt ar garām sarunām, viņš uzreiz atrada taktisku veidu, kā cilvēku novirzīt citur, lai mēs varētu mierīgi strādāt. Šādas rūpes ir ļoti vērtīgas. Pateicoties tām, var pilnībā koncentrēties glezniecībai.

– Tātad iespaids par pilsētu veidojas ne tikai no redzētajām ainavām?

– Protams. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem. Skaistas vietas var atrast daudzās valstīs. Taču, kad līdzās ir cilvēki, kuri patiesi mīl savu pilsētu un vēlas to parādīt viesiem, viss tiek uztverts pavisam citādi. Tieši šādi cilvēki kļūst par labākajiem ceļvežiem.

– Plenērā piedalījās vienpadsmit mākslinieki. Droši vien šo dienu laikā jūs paguvāt iepazīt cits citu. Kādi jums šķita jūsu kolēģi?

– Tā vispār ir viena no interesantākajām plenēra pusēm. Šeit pulcējas ļoti dažādi mākslinieki, un tieši tāpēc ir interesanti vērot, kā katrs redz vienu un to pašu pilsētu.

Kāds vispirms meklē krāsu, cits – gaismu, vēl kāds strādā ļoti smalki, gandrīz grafiski. Vieni glezno lielus audeklus, citi – nelielas etīdes. Katram ir savs rokraksts.

Es vispār uzskatu, ka ne sižeta izvēle nosaka mākslinieku. Vienu un to pašu māju var uzgleznot desmit cilvēki, un būs desmit pilnīgi atšķirīgas gleznas. Jo katrs darbā ieliek savu noskaņojumu, savu raksturu un savu attieksmi pret pasauli.

– Mūsdienās daudzi apgalvo, ka mākslīgais intelekts spēj aizstāt mākslinieku. Ko par to domājat jūs?

– Es tā nedomāju. Vēl jo vairāk – es pats izmantoju mākslīgo intelektu. Piemēram, ar tā palīdzību es pieskaņoju mūziku saviem dzejoļiem. Tas ir ļoti interesants instruments. Taču tikai instruments. Tas var palīdzēt noformēt ideju, izvēlēties balsi, paātrināt darbu. Taču sajust upes smaržu vakarā, gaidīt īsto gaismu, ieraudzīt senas pilsētas noskaņu, aprunāties ar cilvēkiem, to visu izdzīvot un pēc tam pārcelt uz audekla – to visu tas nespēj. Patiesa māksla dzimst no izdzīvotas dzīves. Tāpēc mākslīgais intelekts man ir palīgs, nevis sāncensis.

– Ko jūs aizvedīsiet līdzi no Krāslavas, izņemot gleznas?

– Pateicību. Par uzaicinājumu. Par cilvēkiem. Par iespēju iepazīt vietu, par kuru iepriekš gandrīz neko nezināju. Un vēl vienu domu. Dažreiz mēs meklējam skaistumu ļoti tālu. Mums šķiet, ka pats interesantākais atrodas kaut kur simtiem kilometru attālumā. Bet tad atbrauc uz nelielu pilsētiņu un saproti, cik daudz šeit ir gaismas, vēstures un īstas dzīves. Jūs vienkārši esat pieraduši pie savas Krāslavas. Bet es to ieraudzīju pirmo reizi un varu atkārtot to, ko teicu jau pirmajā dienā: māksliniekam tā ir īsta zelta bedre. Un ļoti gribas, lai arī pēc daudziem gadiem šī pilsēta paliktu tikpat mājīga, patiesa un dzīva.

 

Neonilla Medvedeva: “Krāslavā nav iespējams palikt bez sižeta”

Ja Ivanam Vitjukam šī gada plenērs bija pirmā iepazīšanās ar Krāslavu, tad māksliniece Neonilla Medvedeva šeit atgriežas jau vairākus gadus pēc kārtas. Šajā laikā viņai radušās iemīļotas ainavas, savi radošie maršruti un pat gleznu “varoņi” – košas koka mājas, laivas Daugavā un pilsētas klusās ieliņas. Viņa atzīst – lai cik reižu atbrauktu uz Krāslavu, katru reizi atklāj sev ko jaunu.

 

– Neonilla, jūs Krāslavas plenērā piedalāties ne pirmo gadu. Kas liek atgriezties šeit atkal un atkal?

– Droši vien pati pilsēta. Krāslava ir viena no gleznainākajām Latvijas pilsētām. Šeit pārsteidzošā veidā apvienojies viss, kas iedvesmo mākslinieku: plašā Daugava, pakalni, mazās upītes, senās ieliņas, dievnami un košas koka mājas. Dažas no tām man pat atgādina slaveno Itālijas salu Burāno – tikpat krāsainas un dzīvespriecīgas. Māksliniekam tas ir īsts atradums. Šeit praktiski nav iespējams palikt bez sižeta. Lai kurā pilsētas nostūrītī tu nonāktu, noteikti ieraudzīsi kaut ko tādu, ko gribēsies uzgleznot.

– Kas, jūsuprāt, padara Krāslavu īpašu?

– Vispirms – tās autentiskums. Mūsdienās daudzas vēsturiskas vietas kļūst ļoti skaistas un sakoptas, taču pamazām sāk līdzināties cita citai. Parādās mūsdienīgi materiāli, jauni segumi, vienādi pilsētvides elementi. Tas ir dabiski – dzīve taču virzās uz priekšu. Taču māksliniekam īpaši vērtīgas ir vietas, kas saglabājušas savu raksturu. Krāslavā joprojām ir daudz vecu koka māju. Vietām nolobījusies krāsa, vietām koks kļuvis tumšāks, vietām laiks atstājis savas pēdas. Tieši tas rada noskaņu. Vienlaikus šī pilsēta ir ļoti sakopta. Un tieši tajā acīmredzot it tās īpašā savdabība – tā attīstās, taču vienlaicīgi saglabā savu seju.

– Vai šo gadu laikā, kad jūs braucāt uz Krāslavu, pilsēta ir mainījusies?

– Protams, laiks maina visu. Maināmies mēs paši, mainās arī pilsētas. Taču pats svarīgākais šeit ir palicis nemainīgs – atmosfēra. Tieši tāpēc gribas šeit atgriezties. Katru gadu atrodi tās pašas pazīstamās vietas, bet ieraugi tās pavisam citādi.

– Vai mākslinieks pamana to, kam vietējie iedzīvotāji ik dienu vienkārši paiet garām?

– Domāju, ka jā. Mēs taču skatāmies mazliet citādi. Kādam tas ir vienkārši vecs nams, bet māksliniekam — nākamā glezna. Dažkārt šķiet, ka Krāslavā pietiek iegriezties jebkurā pagalmā – un jau atradīsi interesantu sižetu. Tādu pilsētu nav daudz.

– Vai jums jau ir radušās iecienītākās vietas?

– Protams. Katru gadu es noteikti gleznoju Daugavu. Ļoti mīlu laivas. Tās vienmēr ir citādas — mainās ūdens, atspulgi, gaisma, un katru reizi rodas pavisam jauns tēls. Man patīk pilsētas panorāmas, dievnami, veco dzirnavu rajons. Ir arī vieta pie Gorgoca nama, kur vienmēr gribas atgriezties.

Bet šogad beidzot piepildīju savu mazo sapni. Divus gadus pēc kārtas gāju garām kādai vecai mājai Lāčplēša ielā un visu laiku sev teicu: “Man tā jāuzglezno.” Vienmēr pietrūka laika. Un tikai šogad tas beidzot izdevās. Laikam tieši šādas mājas man ir vismīļākās.

– Kāpēc tieši mājas?

– Tāpēc, ka es ļoti mīlu gaismu.

Reizēm saule uz koka fasādes krīt tā, ka šķiet – māja sāk mirdzēt no iekšpuses. Rodas sajūta, ka šo mirkli nedrīkst palaist garām. Vispār man patīk spilgtas krāsas. Iespējams, tāpēc mani tik ļoti saista Krāslavas mājas. Tās ir ļoti dzīvas un katru reizi izskatās citādi.

– No malas šķiet, ka mākslinieks vienkārši gaida iedvesmu. Kā plenērs norit patiesībā?

– Patiesībā tas ir ļoti nopietns darbs. Mēs praktiski visu dienu pavadām pie molbertiem. Ir noteikts brokastu, pusdienu un vakariņu laiks, bet viss pārējais laiks ir darbs. Piecas dienas paskrien ļoti ātri. Ja gribi radīt labu gleznu, ir daudz jāglezno. Iedvesma atnāk jau darba procesā. Labu darbu nav iespējams radīt vienas stundas laikā. Tas ir jāizdzīvo.

– Vai šo gadu laikā esat iepazinusi arī krāslaviešus. Kādi viņi ir?

– Ļoti atvērti. Tieši cilvēki ir viens no iemesliem, kāpēc man gribas šeit atgriezties. Kad šogad gatavojos braukt uz plenēru, godīgi sakot, jutos ļoti nogurusi. Aiz muguras bija daudz darba, daudz braucienu, un sākumā pat īsti negribējās doties ceļā.

Bet pietika atbraukt uz Krāslavu… Satikt cilvēkus… Un viss mainījās. Šis ir ļoti cilvēcīgs novads. Jau pirmajā dienā, tikko sākām gleznot, mums klāt nāca pilsētas iedzīvotāji. Kāds interesējās par gleznām. Viens vīrs mums atnesa burciņu medus. Ir krāslavieši, kuri katru gadu nāk paskatīties, kā mēs strādājam. Viņi mūs jau atpazīst un gaida nākamo tikšanos. Tas ir neticami patīkami. Šādi mirkļi dod spēku ne mazāk kā skaistās ainavas.

– Mūsdienās māksliniekiem nākas strādāt pavisam citādā pasaulē. Mākslīgais intelekts, digitālās tehnoloģijas… Vai izjūtat šīs pārmaiņas?

– Protams. Pēdējo divdesmit gadu laikā ir mainījies ļoti daudz. Agrāk plenēri bija ilgāki un pulcēja daudz lielākas mākslinieku grupas. Bija vairāk laika sarunām un kopīgam darbam. Šodien dzīves ritms ir pavisam citāds. Parādījies mākslīgais intelekts, digitālās tehnoloģijas. Ikviens var izmēģināt sevi radošajā darbā, un tas ir lieliski. Taču, manuprāt, ir svarīgi, lai māksla nekļūtu tikai par izklaidi. Īsta glezniecība nepiedzimst datorā. Tā rodas tad, kad mākslinieks stundām ilgi meklē īsto gaismu, vēro dabu, sarunājas ar cilvēkiem un pārdzīvo redzēto. Tehnoloģijas var palīdzēt, bet cilvēka vietā just tās nespēs.

– Ja jums dažos vārdos būtu jāpaskaidro māksliniekam, kurš nekad nav bijis Krāslavā, kāpēc viņam vajadzētu šurp atbraukt, ko jūs teiktu?

– Es teiktu pavisam vienkārši: brauciet. Šeit nav iespējams palikt bez sižeta. Šķiet, ka viss jau ir uzgleznots. Bet paiet gads, tu atkal atbrauc, un ieraugi pavisam citu Krāslavu. Citādi krīt gaisma. Citādi Daugavā atspīd debesis. Pat pazīstama māja izskatās citādi. Domāju, tieši tāpēc mākslinieki šeit atgriežas atkal un atkal.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Anatola KAUŠKAĻA foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2026

Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.