12. augustā Laimes muzejā Indrā notika pasākums, kuru pamatoti var saukt par kultūras izaicinājumu un estētisku eksperimentu. Tajā tika atklāta personālizstāde vienam no provokatīvākajiem mūsdienu latviešu māksliniekiem Kristianam Brektem. Šī izstāde norisinās divās lokācijās: galerijā “Bastejs” un Laimes muzejā. Mākslinieks ir pazīstams ar savu spilgto vizuālo valodu, kurā iekļautas atsauces uz gotiku, blekmetālu, ielu mākslu un reliģisko simboliku, kā arī ar savu drosmīgo vēlmi runāt par nāvi, ciešanām un ticību. Brektes darbi bieži izraisa asas diskusijas, taču pats mākslinieks uzsver, ka viņš rada tieši to, ko uzskata par nepieciešamu. Izstādi “Svētā stunda” veido 32 darbi, kuros Brekte iesaistās vizuālā dialogā ar izcilā Šveices mākslinieka Ferdinanda Hodlera (1853–1918) daiļradi.
Hodlers, kura audeklus caurstrāvo tieksme pēc harmonijas, ritma un iekšējas kārtības, savulaik šokēja akadēmisko sabiedrību, atsakoties pakļauties modernajām mākslas tendencēm. Viņa “paralēlisma” koncepcija – ideja, ka dabas un cilvēka eksistencē atkārtojas strukturāli motīvi, kas rada iekšēju harmoniju – atspoguļojas viņa klusajās, gandrīz sakrālajās kompozīcijās. Tomēr Brekte šo harmoniju skata citādā vērtību sistēmā, pārvēršot to par laikmetīgu vizuālo eksperimentu lauku: mākslinieka rokās Hodlera reprodukcijas kļūst par pamatu jaunas uztveres slāņiem – tumšiem, groteskiem, ironiskiem, dažkārt atklāti provokatīviem.
Izstādes atklāšana bija tik apmeklēta, ka pats mākslinieks atzinās: “Pat Rīgā šīs manas izstādes atklāšana nav pieredzējusi tādu cilvēku pieplūdumu!” Indrai tas nebija tikai māksliniecisks notikums, bet gan īsti kultūras svētki, kuros saplūda ziņkāre, pārsteigums un diskusijas. Daudzi ieradās tieši tāpēc, lai redzētu Brekti klātienē – un viņiem bija taisnība. Mākslinieks pasākumā ieradās melnā sutanā, kas atgādināja priestera tērpu, tomēr tuneļi viņa ausīs radīja šim tēlam asu vizuālu disonansi. Šis kontrasts, tāpat kā viņa darbi, it kā iemiesoja ideju, ka svētais un dumpīgais var pastāvēt līdzās vienā veselumā. “Man vienmēr vairāk ir patikuši ļaundari,” atzina Brekte, “jo viņi ir spilgtāki. Viņi vienmēr izdomā kaut ko, kas traucē. Bez viņiem stāsti būtu garlaicīgi.” Šī frāze, kas izteikta ar smaidu, daudz ko izskaidro par viņa pieeju mākslai: viņš apzināti “iejaucas” kanoniskos tēlos, ieaužot tajos haosu, lai pamodinātu skatītāju.
Izstādē ir apskatāmi darbi, kuros Hodlera mierīgās figūras ir apaugušas ar dēmoniskiem siluetiem, simboliskām rētām, pārlieku sārtām lūpām vai melniem virpuļiem, kas atgādina rituālus tetovējumus. Vienā no neaizmirstamākajām kompozīcijām uz idilliskas Alpu ainavas fona parādās melna figūra ar ragiem – tā ir kā pašas harmonijas pārveidojusies ēna, kas izlauzusies virspusē. Citā darbā sievietes figūra no Hodlera oriģināla ir pārvērsta par teatrālu gotikas ikonu ar transā pārgrieztām acīm.
Mākslinieks ne tikai iejaucas Hodlera estētikā – viņš komentē pašu klasikas uztveres procesu mūsdienu cilvēkā. “Mēs esam pārāk pieraduši pie muzeju klusuma. Es vēlos, lai klasika atkal skanētu, pat ja tas ir kliedziens,” viņš skaidroja sarunā ar viesiem.
Viņa pārdomas par radošuma brīvību kļuvušas par atsevišķu tēmu. Brekte atzīst, ka, lasot lekcijas studentiem, viņš vienmēr atkārto: “Ir jāmēģina, jāpieļauj kļūdas, jālauž ierastie šabloni.” Un piebilst: “Jums nevajadzētu baidīties no nāves, bet gan no tā, ka nekad neesat uzdrošinājušies izdzīvot savu dzīvi.” Šie vārdi ir tieši saistīti gan ar viņa darbiem, gan ar personīgo nostāju.
Vietējie iedzīvotāji un pasākuma viesi, kas bija ieradušies uz atklāšanu, reaģēja dažādi. Daži centās saskatīt viņa zīmējumos slēptos simbolus, daži smējās par negaidīto reliģisko motīvu apvienojumu ar blekmetāla elementiem, savukārt citi bija sašutuši: “Kāpēc gan sabojāt šedevrus?” Taču šķiet, ka tieši šīs reakcijas Brekte vērtē visaugstāk – galu galā tieši vienaldzība viņam ir visļaunākais sods.
Pats mākslinieks atzina, ka šajā novadā ir bijis tikai caurbraucot, taču labprāt atsaucās Laimes muzeja direktores Ilonas Kangizeres uzaicinājumam šeit prezentēt savus darbus. “Šī ir neparasta vieta,” viņš teica, “un man bija pārsteigums, ka uz atklāšanu ieradās tik daudz cilvēku, kurus interesēja mana māksla.”
Kāda apmeklētāja atzīmēja, ka šī bijusi pirmā izstāde, kurā bija tik jautri, citai bija sajūta, ka viņa ir gaidījusi kaut ko košāku, bet darbi, viņasprāt, izpaudušies citos tēlos, kas atgādinājuši skolas gados notikušās palaidnības, kad izcilu personību portretiem mācību grāmatās tika pievienotas visdažādākās detaļas.
Izstāde “Svētā stunda” Indrā – tās nav tikai 32 pārtapušas reprodukcijas, bet gan vizuāls eksperiments uz robežas starp estētisku pārdrošību un cieņu pret klasiku. Izstāde būs skatāma līdz 31. septembrim.
Jeļena AVSJUKEVIČĀ
Autores foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
0 komentāru