Saruna ar priesteri, kurš kalpo Latgales draudzēs
Maksims Vlasovs ir jauns priesteris, kurš jau nedaudz vairāk nekā gadu kalpo Augšdaugavas novada Elernes un Vecbornes baznīcās, kā arī Krāslavas novada baznīcās – Priedainē, Kaplavā un Varnavičos. Stalts, atvērts, runīgs, ar vieglu humora piesitienu runā, viņš rada dzīva, domājoša cilvēka iespaidu, kurš nekādā gadījumā nav vienaldzīgs pret līdzcilvēkiem. Viņa vārdos nav patosa, toties ir vienkāršība, sirsnība un vēlme būt līdzās cilvēkiem. Par ceļu uz priesterību, kalpošanu nelielās draudzēs, garīgajām vērtībām un nākotnes plāniem – šajā intervijā.
– Maksim, sāksim no paša sākuma! Vai jūs esat vietējais, vai arī uz Krāslavas novadu atbraucāt jau kā priesteris?
– Esmu dzimis Silenes ciematā Augšdaugavas novadā. Tāpēc Latgale man ir dzimtā puse.
– Kā jūsu dzīvē sākās ceļš uz priesterību? Vai bija kāds izšķirošs brīdis?
– Grūti teikt, ka būtu bijis viens konkrēts brīdis. Viss notika pakāpeniski. Mūsu draudzē prāvests, priesteris Vjačeslavs, aicināja bērnus uz sagatavošanos Pirmajai svētajai Komūnijai un grēksūdzei. Tajā pašā laikā zēniem radās iespēja kalpot baznīcā. Tā es arī sāku apmeklēt dievnamu – svētdienās, svētkos. Pakāpeniski tas kļuva par manas dzīves daļu.
– Tātad lēmums pievērsties ticībai bija apzināts, nevis “ģimenes uzspiests”?
– Jā, drīzāk tā. Protams, ģimene bija līdzās, bet tieši baznīcas dzīve pamazām ievilka. Lēmums kļūt par priesteri galīgi nobrieda 2013. gadā.
– Pirms tam jūs taču bijāt ieguvis laicīgu profesiju?
– Jā, es ieguvu vidējo profesionālo izglītību ceļu būvniecības tehniķa specialitātē. Pēc kvalifikācijas prakses aizstāvēšanas un diploma saņemšanas jau 2014. gadā izlēmu doties tālāk – kļūt par priesteri.
– Cik sarežģītas bija studijas?
– Es neteiktu, ka tās bija grūtas. Vajadzēja gan no jauna apgūt latviešu valodu, iedziļināties daudzās lietās. Taču kopumā tas pat bija interesanti. Seši gadi – tas ir pārdomu, sagatavošanās un gaidīšanas laiks. Pēc tam viss ir atkarīgs no bīskapa lēmuma. Mani ordinēja 2020. gada 16. maijā.
– Vai jūsu priekšstati par priestera dzīvi attaisnojās?
– Man nebija nekādu pārdabisku gaidu. Es sapratu, ka priesteris ir parasts cilvēks – vienkārši ar noteiktu kalpošanu. Tāpēc liela plaisa starp gaidīto un realitāti neradās.
– Kā uz jūsu izvēli reaģēja tuvinieki un draugi?
– Dažādi. Kāds atbalstīja, kāds sākumā to neuztvēra nopietni, domāja, ka jokoju. Bet, kad iestājos un uzsāku mācības, viss kļuva skaidrs.
– Kur jūs kalpojāt pirms iecelšanas Priedaines draudzē?
– No 2020. gada 16. maija apmēram trīsarpus gadus kalpoju par vikārprāvestu Jelgavā, katedrālē. Pēc tam apmēram deviņus mēnešus biju Sventē. Bet jau pēc priestera Januša Bulaša nāves mani norīkoja uz Priedaini, Varnavičiem, Kaplavu un Elerni.
– Jūs kalpojat uzreiz vairākās draudzēs. Kā sadalāt savu laiku?
– Priedainē kalpoju katru svētdienu – tā ir galvenā un lielākā draudze. Varnavičos un Kaplavā – reizi mēnesī, parasti trešajā svētdienā, kā arī lielajos svētkos un pēc vajadzības.
– Kā jūs uzņēma Priedaines draudze?
– Tas jājautā viņiem (smejas). Pagaidām vēl nav padzinuši – tātad viss ir kārtībā. Ceru, ka uzņēma labi.
– Vai ir viegli atrast kopīgu valodu ar dažāda vecuma cilvēkiem?
– Ar visiem var atrast kopīgu valodu, ja cenšas. Kādu vajag uzklausīt, kādu – nomierināt, ar kādu vienkārši parunāt. Tā ir daļa no kalpošanas.
– Vai cilvēki bieži vēršas pie jums pēc personiskas dabas padomiem?
– Gadās, jā.
– Kas, jūsuprāt, ir visgrūtākais priestera darbā?
– Izturēt pašam sevi. Un reizēm pat padomāt, kā gan mani vēl iztur citi cilvēki.
– Kā jūs vērtējat garīgo vērtību nozīmi mūsdienās – digitalizācijas un strauja dzīves ritma laikmetā?
– Es domāju, ka cilvēks jebkurā savas dzīves brīdī meklē garīgās vērtības. Cilvēki nāk uz baznīcu, zvana, uzdod jautājumus. Jā, laiks ir tāds – datori, telefoni dažkārt nogurdina. Taču pamatvērtības paliek tās pašas: mīlestība, cieņa, cilvēcīga attieksme citam pret citu.
– Vai jaunieši meklē savu ceļu uz ticību?
– Meklē. Jaunieši patiešām meklē. Svarīgi, lai viņi atrod balstu ne tikai dzimtajā pilsētā, bet arī vēlāk – kad dodas mācīties, strādāt, veido ģimenes. Viņi nāk, jautā, precizē, sarunājas.
– Jūs aktīvi atbalstāt iniciatīvas draudzē. Ko jau ir izdevies realizēt?
– Mēs esam atjaunojuši dievnama interjeru, nokrāsojuši sienas, atjaunojuši daļu liturģisko piederumu. Rīkojam tā sauktos žēlsirdības vakarus – ar adorāciju, lūgšanām, jauniešu līdzdalību, mūziku, pārdomām. Reizēm atbrauc jaunieši no citām draudzēm, rāda Ziemassvētku uzvedumus, uzstājas.
– Vai tiek plānotas jaunas iniciatīvas?
– Idejas ir vienmēr. Tuvākajā laikā, 18. janvārī, uz Priedaines baznīcu ar uzvedumiem vajadzētu atbraukt jauniešiem no Grīvas baznīcas. Tās ir sava veida savstarpējās attiecības starp draudzēm.
Var domāt arī par dalību Baznīcu naktī. Dažkārt domas tiek atliktas “uz rītdienu”, bet, domāju, ar laiku viss tiks īstenots.
– Priedaines baznīca ir samērā jauna. Vai tai ir sava vēsture?
– Jā, šogad draudzei aprit 25 gadi. Ir izdota neliela grāmatiņa par draudzes vēsturi – par baznīcas celtniecību, cilvēkiem un notikumiem.
– Atskatoties uz kalpošanas gadiem, ar ko jūs visvairāk lepojaties?
– Gribētos, lai baznīcā būtu vairāk cilvēku. Bet pats galvenais – lai draudzes locekļi justos nevis kā “pie direktora”, bet kā mājās, lielā ģimenē. Vai tas ir izdevies – lai spriež viņi paši.
– Kā jūs gatavojaties sprediķiem?
– Katrai dienai un svētdienai ir liturģiskie teksti. Sākumā pierakstu savas domas, pēc tam kaut ko izsvītroju, vienkāršoju, cenšos runāt ar cilvēkiem viņiem saprotamā valodā.
– Vai draudžu atrašanās pierobežā ietekmē baznīcas dzīvi?
– Īpaši neesmu to pamanījis. Ir valodu daudzveidība – poļu, krievu, baltkrievu, latviešu. Tā ir reģiona īpatnība.
Par robežas tuvumu var tikai minēt, ka man pašam ir gadījies skaidrot robežsargiem, kas es esmu un kurp dodos. Līdzīga situācija bija ar priesteri Paskālu no Nigērijas – kad viņa automašīnu apturēja robežsargi, zvanīja man un es pa telefonu sniedzu informāciju. Šādas situācijas ik pa laikam atgadās, taču problēmu nav bijis.
– Kā noritēja Ziemassvētku dievkalpojumi?
– Cilvēku bija vairāk, kā jau svētkos ierasts. Paldies Dievam, viss noritēja labi – tagad var mazliet atvilkt elpu.
– Un noslēgumā: ko jūs vēlētos novēlēt saviem draudzes locekļiem un mūsu laikraksta lasītājiem?
– Gaišus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Nebaidieties sekot Dievam un augt ticībā, cerībā, mīlestībā un svētumā. Un caur to – vienkārši augt cilvēcībā.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Autores foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2025
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
0 komentāru