Latgale vienmēr ir bijusi pazīstama ne tikai ar savu gleznaino dabu, ezeriem un bagātīgo kultūras mantojumu, bet galvenokārt – ar saviem cilvēkiem. Tieši viņi veido reģiona seju. Un runa nav tikai par sabiedrībā plaši pazīstamām personībām. Tie ir skolotāji, ārsti, uzņēmēji, mākslinieki, sportisti, pētnieki un sabiedriskie darbinieki. Pateicoties viņu darbam, iniciatīvai un uzticībai savam aicinājumam, Latgale turpina attīstīties, vienlaikus saglabājot savu unikālo identitāti.
Daugavpils ir lielākā pilsēta reģionā. Dažādu tradīciju un kultūru daudzveidība ir viena no pilsētas lielākajām vērtībām. Šeit rodas jauni projekti, attīstās uzņēmējdarbība, notiek kultūras pasākumi, un jaunie talanti ar panākumiem pārstāv Daugavpili gan Latvijā, gan ārpus tās robežām.
Tomēr Latgales spēks nav tikai lielajās pilsētās. Tas dzīvo arī mazajos ciemos, pagastos un viensētās, kur cilvēki ik dienu, bieži vien bez plašas publicitātes, dara ļoti nozīmīgu darbu. Viņi saglabā vēsturisko atmiņu, pēta sava novada vēsturi, atjauno baznīcas un dievnamus, apkopo ģimeņu arhīvus, organizē vietējos svētkus un nodod tradīcijas nākamajām paaudzēm.
Tieši šādi cilvēki kļūst par īsto reģiona bagātību. Viņu darbs ne vienmēr ir plaši pamanāms, taču tieši tas palīdz saglabāt saikni starp paaudzēm un stiprina piederības sajūtu savai dzimtajai zemei. Viņi pierāda, ka lielas pārmaiņas sākas ar personīgu iniciatīvu, atbildību un patiesu mīlestību pret savu novadu.
Šodien, kad daudzi jaunieši dodas studēt un strādāt uz citām pilsētām vai valstīm, īpaši svarīgi ir novērtēt tos, kuri paliek vai atgriežas mājās. Tie ir cilvēki, kuri rada darba vietas, īsteno sabiedriskos projektus, attīsta kultūru un stāsta par savu reģionu tālu aiz tā robežām.
“Mums nav, kod beitīs – myusu uzdavums ir sorgōt rūbežu”: Valdis Jukšs par dīnastu, izaicynōjumim un Latgolas spāku
Daugavpiļs pōrvaldes Vaļsts rūbežsardzes prīkšnīkam Valdim JUKŠAM aiz muguras ir desmitim godu gars dīnasts, dīnasts dažaidūs vodūšajūs omotūs un lela pīredze struktūrvīneibu vadeibā sarežgeitōkajūs apstōkļūs. Nasaverūt uz īspējom turpynōt karjeru golvaspiļsātā, jys izavēlējōs atsagrīzt dzymtajā Daugavpilī. Šudiņ jam un jō komandai jōrysynoj jauni izaicynōjumi – austrumu rūbežas aizsardzeiba, cīņa ar hibridapdraudējumim un atbolsts pīrūbežas īdzeivōtōjim.
— Jyus ilgus godus strōdōjot vodūšajūs omotūs: sōkuma Daugavpiļs pōrvaldī, pēčōk Ludzas pōrvaldī, vālōk Reigā. Dēļ kam tūmār nūsprīdet atsagrīzt Daugavpilī? Īspējas turpynōt karjeru beja golvaspiļsātā.
— Jā, teišam, leidz 2018.godam es piļdēju dīnasta pīnōkumus Daugavpiļs pōrvaldī, pēčōk beju nūreikōts uz Ludzas pōrvaldi, kur īgyvu jaunu profesionalū pīredzi. Turpynōjumā dīnēju Vaļsts rūbežsardzes štabā, kur komandēju Inspekcijas un slepeneibas režima dīnastu.
Reigā es dīnastu piļdēju apmāram trejs godus. Pēc tam, lai veicynōtu jaunu ideju un pīredzes īgivi vadeibā, jaunu vērīni uz strategiskim jautōjumim un profesionalū izaugsmi teritorialū pōrvalžu prīkšnīku rotacejas ītvorā, Vaļsts rūbežsardzes vadeiba maņ pīdōvōja atsagrīztīs dzymtajā piļsātā un turpynōt dīnast ite – Daugavpiļs pōrvaldī.
Golvonais īmasls beja gimine.. Muna gimine vysu itū laiku dzeivōja Daugavpilī, bet es regulari mārōju ceļu storp Ludzu, Reigu un sovom mōjom. Ceļš praseja daudz laika un energijas. Kūpā ar sīvu pījēmem lāmumu, ka namaineisim bārnu sadzeivi un napōrceļsim jūs uz cytu piļsātu.
Mums beja svareigi, lai jī augtu sovā dzymtajā vītā – Daugavpilī.
— Voi nanūžālojit itū lāmumu?
— Nā, nanūžāloju. Dūmoju, ka vysvairōk nu taida dzeives ritma cīte tīši sīva, par tū, ka es bīži nabeju mōjōs un bārni mani redzēja ratōk. Tikai myusdīnu tehnologijas ļōve byut kontaktā – mes kotru dīnu komunicējom, izmontojūt vīdōs īreices. Prūtams, gimines dzeivē ir svareigi atrast leidzsvoru. Tagad, kod otkon dīneju Daugavpilī, man ir daudz vairōk īspēju byut kūpā ar gimini.
— Šudiņ jyusu dīnasts ir saisteits ar miļzeigu atbiļdeibu. Visi zyna, kaida situacija veidojās uz Eiropas austrumu rūbežas. Cik sarežgeits ir dīnasts?
— Kod atsagrīzūs Daugavpiļs pōrvaldī, es labi apsazynōjūs, ka vīgla dīnasta te nabyus. Itys ir taids laiks, kod jōsaskar ar lelim izaicynōjumim un ļūti nūpītnu atbiļdeibu. Es gribēju nūdūt rūbežsorgim sovu pīredzi, kuru asu īgivis dīnastā daudzu godu laikā.
Pošlaik kūpā ar vysu Daugavpiļs pōrvaldes amatpersonu komandu mes stōvim pretim mēginōjumim izmontōt nalegalū migraciju kai hibridkara instrumentu. Prūtams, vīnim pošim tikt golā ar taidim izaicynōjumim nav īspējams. Mes sasaskaramēs ar labi organizātom grupom, kuras dorbojās profesionali un izmontoj dažaidas metodes. Dēļ tam ļūti lela nūzeime ir gon nacionalajai, gon starptautiskajai sadarbeibai. Mums paleidz kolegi nu Leituvas, Igaunijas un Somijas, blokus asūšajom rūbežsardzes strukturvīneibom, lelu otbolstu snādz ari Vaļsts policija. Mes bez pōrtraukumim reikojam kūpeigus pasōkumus nalegālōs migracijis apkarōšonai.
Atbolstu sajamam ari nu Nacionalajim bruņōtajim spākim. Skaidrs, ka atbolsta nikod navar byut par daudz, dēļ tam, ka spīdīņs uz rūbežu turpynoj byut pamateigs.
— Jums ir ļūti lela pīredze tīši šymā regionā. Sovā laikā jyus vadejot Silenes rūbežapsardzeibas nūdaļu. Voi varit saceit, ka jyus itū rūbežu pazeistat gondreiž leidz centimetram?
— Tai varātu saceit. Silenes rūbežapsardzeibas nūdaļu es vadeju sešus godus. Daudzas vītas tur leidz šai dīnai ļūti labi atcerūs. Prūtams, godu gaitā daudz kas izamainōs – mainōs infrastruktura, pasarōdōs jauni objekti, taču pīredze, kuru cylvāks īgyust dīnasta godūs, palīk.
Turklōt vysa Daugavpiļs pōrvaļde maņ labi pazeistama. Pyrms dīnasta cytōs vītōs es ite nūstrōdōju 23 godus. Tei nav tikai kai dīnasta vīta – tei ir teritorija, kuru es pōrzynoju un ar kuru mani saista profesionalō dzeive.
— Šudiņ Latgolas īdzeivōtōji arvīn bīžō dzērd par hibridapdraudējumim, redz ziņōjumus par dronim uz rūbežas. Daudzi cylvāki sasatraucās. Voi jyus pats taidōs situacijōs jyutat bailes?
— Mums nav, kod beitīs. Myusu uzdavums ir piļdeit sovus pīnōkumus un aizsorgōt rūbežu. Prūtams, mums ir skaidras instrukcijas, kai jōsareikojās gaisa apdraudējumu gadejumūs. Ir nūteikta reagēšonas kōrteiba un proceduras. Atseviškōs situacijōs rūbežsorgim ir tīseibas pīlītōt dīnasta īrūci, bet dēļ tam ir jōsakreit vairōkim nūsacejumim. Golvonais ir profesionalitate, sagatavōteiba un spajis mīreigi nūvērtēt situaciju.
— Kū jyus grybātu pasaceit Latgolas īdzeivōtōjim, kuri sasatraucās par nūteikūšū? Dažs lobs pat apdūmoj īspēju pōrsaceļt uz cytu piļsātu vai vaļsti.
— Latgolas īdzeivōtōjim ir jōbyut vīnōtim. Tikai kūpā mes varim pōrvarēt gryuteibas. Kod cylvākim ir jautōjumi, aizdūmas vai svareiga informacija, jī vīnmār var vērstīs pi mums – jebkurā Vaļsts rūbežsardzes strukturvīneibā, ari Daugavpiļs pōrvaldī. Kotra informacija byus pījimta un izvārtāta.
Ir cīši svareigi, lai īdzeivōtōji saprostu – drūšeiba ir kūpeigs uzdavums. Rūbežsorgi veic sovus dīnasta pīnōkumus, Nacionalī bruņōtī spāki — sovus dīnasta pīnōkumus, tūmār ari sabīdreibas otbolstam ir ļūti lela nūzeime.
Es tycu, ka teiši Latgolas īdzeivōtōju kūpeiga sadarbeiba paleidz mums pōrvarēt sarežgeitus laikus. Šudiņ Latvijas austrumu rūbeža nav tikai linija kartē. Tei ir vīta, kur kotru dīnu teik pōrbaudeita tū cylvāku profesionalitate, iztureiba un atbiļdeiba, kuri stōv jōs aizsardzeibā. Un golvonais regiona spāks nav tikai tehnika un drūšeibas sistemas, bet ar poši cylvāki, kuri ir gotovi pēc lobōkōs sirdsapziņas piļdeit sovus pīnōkumus.
Jeļenas Bobkovas foto
“Es vēlos, lai arī Daugavpilī būtu spēcīgs basketbols”
Mūsdienās daudzi jaunie speciālisti pēc studiju beigšanas izvēlas pārcelties uz Rīgu vai doties strādāt uz ārzemēm. Taču ir arī tādi, kuri apzināti paliek savā dzimtajā pilsētā, lai to attīstītu un radītu iespējas nākamajām paaudzēm. Tieši šādu ceļu izvēlējusies Daugavpils Sporta skolas basketbola trenere Irina Sokolova.
Neskatoties uz iegūtām vairākām augstākajām izglītībām un iespējām veidot karjeru citviet, viņa nolēma palikt Latgalē. Šobrīd Irina trenē zēnus, gatavojas studijām psiholoģijas maģistrantūrā un sapņo, lai Daugavpilī būtu pieejams profesionāls sporta psihologs. Ar viņu runājām par mīlestību pret dzimto novadu, trenera profesiju un basketbola nākotni Latgalē.
— Irina, šodien daudzi jaunieši aizbrauc no Latgales. Kāpēc jūs nolēmāt palikt?
— Jau sestajā klasē sapratu, ka vēlos kļūt par treneri. Lielā mērā tas ir manas treneres Irinas Romaņenko nopelns. Es ļoti vēlējos būt viņai līdzīga, strādāt līdzās un kļūt par daļu no šī kolektīva. Domāju, ka tieši tad manī radās patriotisma sajūta un vēlme dot savu ieguldījumu dzimtās pilsētas attīstībā.
Man nekad nav bijusi vēlme meklēt laimi kaut kur tālu prom. Es jūtu, ka esmu vajadzīga šeit, Daugavpilī. Un ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli.
— Vai jums nekad nav bijusi vēlme aizbraukt, piemēram, uz Rīgu vai ārzemēm, kur treneriem ir vairāk iespēju?
— Nē. Tieši pretēji – es vēlos attīstīt basketbolu tieši šeit. Es saprotu, ka priekšā vēl ir ļoti daudz darba. Ir tik daudz, ko var izdarīt bērnu un mūsu sporta labā.
Daugavpils ir mana dzimtā pilsēta. Es to ļoti mīlu. Man ir grūti iedomāties, ka kādu dienu varētu vienkārši aizbraukt.
— Jūs trenējat zēnus. Kāpēc izvēlējāties tieši šo virzienu?
— Tā vienkārši izveidojās apstākļi. Kad sāku strādāt, atbrīvojās vieta zēnu grupā, un man piedāvāja to izmēģināt. Sākumā trenēju gan zēnus, gan meitenes, taču ar laiku sapratu, ka pēc rakstura man ērtāk ir strādāt tieši ar zēniem.
Droši vien tāpēc, ka pret meitenēm esmu pārāk maiga. Man ir māsas, un man ir grūti būt pret viņām stingrai. Savukārt ar zēniem man izdodas atrast pareizo līdzsvaru starp prasīgumu un atbalstu.
— Mūsdienās bērniem ir pieejami desmitiem dažādu sporta veidu. Kā var ieinteresēt tieši basketbolā?
— Man pats svarīgākais ir atmosfēra treniņos. Bērnam ir jājūtas cienītam, jāsaņem atbalsts un jāredz savs progress.
Es nekad neuzskatu, ka bērnam obligāti jānodarbojas tieši ar basketbolu. Ja redzu, ka šis sporta veids viņam nav piemērots, labāk godīgi ieteikšu izmēģināt ko citu. Daudz svarīgāk ir saglabāt bērnā mīlestību pret sportu kopumā, nevis par katru cenu noturēt viņu basketbolā.
Es vēlos, lai bērni uz treniņiem nāktu ar prieku, nevis tikai tāpēc, ka to vēlas viņu vecāki.
— Nesen jūs ieguvāt vēl vienu diplomu un iestājāties maģistrantūrā. Kāpēc izvēlējāties tieši psiholoģiju?
— Pēc izglītības esmu sporta un sociālo zinību skolotāja. Man ir arī profesionālā basketbola trenera izglītība. Taču ar laiku sapratu, ka mūsdienu trenerim ar to vien vairs nepietiek. Tāpēc nolēmu studēt psiholoģiju. Pavisam nesen iestājos maģistrantūrā budžeta vietā.
— Kāpēc tieši psiholoģija?
— Tāpēc, ka vēlos, lai Daugavpilī būtu sporta psihologs. Šobrīd pie mums šāda speciālista nav. Ļoti bieži sportista panākumi ir atkarīgi ne tikai no fiziskās sagatavotības, bet arī no viņa emocionālā un psiholoģiskā stāvokļa.
Dažkārt bērns pārtrauc nākt uz treniņiem nevis tāpēc, ka viņam vairs nepatīk sports. Iespējams, viņam ir sarežģīts dzīves posms, grūtības skolā vai ģimenē. Treneris ne vienmēr to spēj pamanīt, savukārt sporta psihologs var palīdzēt bērnam saglabāt pārliecību par sevi un motivāciju turpināt nodarboties ar sportu.
— Vai jūs ticat, ka basketbols Daugavpilī turpinās attīstīties?
— Es tam ļoti ticu. Un esmu gatava darīt visu, kas ir manos spēkos, lai tas notiktu. Es vēlos, lai bērni paliktu šeit, lai viņiem būtu iespējas augt, uzvarēt un iemīlēt sportu tieši savā pilsētā.
— Ko jums nozīmē Latgale?
— Tā ir mana māja. Vieta, kur dzīvo mani tuvie cilvēki, kur esmu uzaugusi un kur vēlos arī turpmāk strādāt. Es patiesi mīlu Daugavpili un Latgali. Tieši tāpēc es palieku šeit. Man gribas nevis meklēt vietu, kur viss jau ir izveidots, bet pašai piedalīties sava novada nākotnes veidošanā.
Foto no I. Sokolovas arhīva
“Viss sākas ar mazu soli”: aktīviste Milana Loča par jauniešiem, sportu un Latgales spēku
Sabiedriskās organizācijas «19 naglas» vadītāja Milana Loča ir pārliecināta: pierobežas reģiona nākotne ir atkarīga no cilvēkiem, kuri nebaidās rīkoties. Neraugoties uz izaicinājumiem, kas saistīti ar iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrisko iniciatīvu attīstības grūtībām, Augšdaugavas novadā ir aktīvi jaunieši, kuri ir gatavi radīt, apvienot cilvēkus un mainīt savu vidi. Par to, kā radās ideja izveidot biedrību, kāpēc ir svarīgi palikt savā dzimtajā novadā un kā sports palīdz saliedēt cilvēkus, Milana Loča stāsta intervijā.
— Milana, pastāstiet, kā radās ideja izveidot biedrību? Kas tā ir par organizāciju, un ar ko tā nodarbojas?
— Mūsu biedrības nosaukums ir «19 naglas». Nosaukums, protams, ir diezgan neparasts un pat nedaudz amizants, taču tas radās ļoti spontāni.
Ideja izveidot biedrību radās 2019. gadā, kad parādījās pirmie nelielie projekti, kuros vēlējāmies iesaistīties un īstenot dažādas iniciatīvas tieši Augšdaugavas novadā. Toreiz sapulcējās aktīva jauniešu grupa piecu cilvēku sastāvā, un mēs sākām kaut ko darīt.
Sākumā tās nebija nekādas plaša mēroga idejas vai lieli projekti. Mēs vienkārši vēlējāmies būt noderīgi un radīt kaut ko sava novada labā. Pēc tam bija zināms pārtraukums, taču pēc dažiem gadiem mēs faktiski atjaunojām savu darbību un arvien vairāk sākām pievērsties darbam ar jauniešiem un, protams, sportam.
— Cik sarežģīti šodien ir strādāt sabiedriskajai organizācijai pierobežas reģionā, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos un pašreizējo ģeopolitisko situāciju?
— Es tomēr nesaistītu visu tikai ar ģeopolitisko situāciju. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašas sabiedrības aktivitātes — cik ļoti cilvēki ir gatavi iesaistīties, piedāvāt idejas un uzņemties atbildību.
Mēs redzam, ka tieši jauniešu aktivitāte pēdējā laikā ir samazinājusies. Daudzi jaunieši nevēlas iesaistīties iniciatīvās, kurās nepieciešams paust savu viedokli, uzstāties publiski vai piedāvāt kādu ideju.
Iespējams, viņi baidās tikt nesaprasti, baidās, ka viņu viedoklis atšķirsies no apkārtējo domām. Šodien cilvēkiem ir dažādi uzskati par daudziem jautājumiem, un reizēm šķiet vieglāk klusēt nekā izrādīt iniciatīvu.
Taču es ticu, ka mūsu novada jauniešiem ir ļoti liels potenciāls. Dažkārt vienkārši ir jāizveido tāda vide, kurā cilvēks jūt atbalstu.
— Saskaņā ar statistiku Latgalē ir mazāk sabiedrisko organizāciju nekā citos Latvijas reģionos. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?
— Viens no iemesliem, protams, ir saistīts ar iedzīvotāju skaita samazināšanos. Cilvēku kļūst mazāk, bet tiem, kuri paliek, bieži vien vienkārši nepietiek laika un resursu.
Taču es redzu arī otru pusi. Mūsu novadā ir nelielas cilvēku grupas, pagastu iedzīvotāji, kuri paši apvienojas un dara kaut ko savas kopienas labā.
Manuprāt, viena no problēmām ir birokrātija. Izveidot biedrību nav nemaz tik sarežģīti, taču pēc tam ir jānodarbojas ar dokumentāciju, atskaitēm un ikgadējiem pārskatiem. Daudziem tas kļūst par šķērsli, jo vienkārši nav cilvēka, kurš būtu gatavs uzņemties šādu atbildību.
— Neraugoties uz grūtībām, jums ir izdevies īstenot daudzus projektus. Ar kuriem sasniegumiem jūs īpaši lepojaties?
— Viens no mūsu lielākajiem projektiem ir «Sporta nakts», ko jau trešo gadu organizējam kopā ar Augšdaugavas novadu un basketbola klubu «Grozs».
Katru gadu šis pasākums kļūst arvien plašāks. Pagājušajā gadā dažādās sporta disciplīnās piedalījās aptuveni 60 komandas. Papildus sacensībām mēs organizējam aktivitātes bērniem, piesaistām sadarbības partnerus un sponsorus.
Man īpaši svarīgi ir tas, ka šis projekts dod cilvēkiem iespēju izmēģināt sevi dažādās jomās. Kāds palīdz meklēt sponsorus, kāds darbojas ar sociālajiem tīkliem, kāds veido afišas un strādā ar informāciju. Tas vairs nav tikai sporta pasākums — tā ir aktivitātes un sadarbības skola.
Šogad 24. jūlijā Višķu stadionā atkal notiks lielā «Sporta nakts».
— Cik sarežģīti šodien ir atrast finansējumu šādiem pasākumiem?
— Mūsu gadījumā vēlos pateikt lielu paldies Augšdaugavas novadam, kas jau trešo gadu finansiāli atbalsta «Sporta nakti» un redz šī projekta attīstības iespējas.
Taču grūtības, protams, pastāv. Pieaug cenas, pieaug arī dalībnieku prasības, un mēs vēlamies katru gadu pasākumu padarīt vēl labāku un interesantāku.
Kad dzirdi no cilvēkiem: “Varbūt varētu pievienot vēl šo?”, “Varbūt varētu izdarīt tā?”, tu saproti, ka gribas attīstīties. Taču tam nepieciešami papildu līdzekļi.
Daudz kas balstās uz personīgajiem kontaktiem, sadarbību ar uzņēmumiem un sponsoru atbalstu. Īpaši tas attiecas uz balvu fondu.
— Vai ir viegli saņemt valsts finansējumu projektiem pierobežas reģionā?
— Tas ir diezgan sarežģīti. Jā, pierobežas statuss dažkārt sniedz noteiktas priekšrocības, taču visgrūtākais ir izskaidrot lēmumu pieņēmējiem, kāpēc tieši šādi projekti ir nepieciešami šeit.
Mūsu jaunieši atšķiras no jauniešiem Rīgā. Iespējams, viņi ir noslēgtāki un mazāk pamanāmi, taču tas nenozīmē, ka viņi ir mazāk aktīvi.
Mums ir jaunieši, kuri darbojas savās mazajās kopienās, jauniešu centros un pagastos. Vienkārši viņu aktivitāte ne vienmēr ir redzama.
— Milana, jūs esat jauna un aktīva meitene. Kāpēc jūs paliekat pierobežas reģionā, nevis pārceļaties uz Rīgu vai ārzemēm, kā daudzi citi?
— Iespējams, pats svarīgākais ir tas, ka šeit ir mani cilvēki. Šeit ir komanda, ģimene, draugi un cilvēki, kuri vienmēr atbalstīs jebkuru iniciatīvu.
Ir ļoti svarīgi just, ka neesi viens.
Piemēram, ziemā mēs organizējām divus hokeja 3×3 turnīrus Kalupē un Ilūkstē. Viss notika ļoti ātri — atradām komandas, laukumus un sadarbības partnerus. Pat pirms galvenajām sacensībām mums lūdza sarīkot arī nelielu bērnu turnīru.
Mēs ātri atradām vietējos uzņēmumus, kuri atbalstīja šo ideju. Un tieši šādi brīži parāda, ka mūsu novadā ir cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt.
— Vai nekad nav bijusi vēlme aizbraukt prom no Latgales?
— Nē, tādas vēlmes nav bijis. Studiju laikā es trīs gadus dzīvoju Rīgā un sapratu, ka man tomēr tuvāks ir mierīgāks dzīves ritms šeit. Man ir ērtāk tur, kur cilvēki cits citu pazīst un kur ir kopības sajūta.
Taču tas nenozīmē, ka šeit nav kustības un attīstības. Tieši otrādi — mēs paši cenšamies šo kustību veidot. Tu sāc ar vienu ideju, tad rodas nākamā, un kādā brīdī jau vairs nevari apstāties.
Mēs vēlamies attīstīt savu novadu, izmantot tos resursus, kas mums ir — sporta laukumus, jauniešu centrus un mazo kopienu iespējas.
— Ko jūs ieteiktu jauniešiem, kuri pagaidām nespēj atrast sevi mūsu reģionā?
— Es ieteiktu pamēģināt sevi dažādās vietās, atrast to, kas patiešām patīk, un pēc tam godīgi salīdzināt, kur viņi vēlas sevi īstenot.
Taču pats svarīgākais — nebaidīties sevi parādīt. Nebaidīties kaut ko izmēģināt un sākt darīt.
Viss sākas ar mazu soli. Vispirms rodas neliela ideja, pēc tam atrodas cilvēki, kuri to atbalsta, un kopā var īstenot pat visdrosmīgākos projektus.
Ja jaunieši ir gatavi rīkoties, mēs vienmēr esam gatavi nākt viņiem pretī.
Milanas Ločas un biedrības «19 naglas» stāsts parāda: pierobežas reģiona spēks nav tikai infrastruktūrā vai ekonomiskajos rādītājos. Galvenais spēks ir cilvēki — stiprie Latgales cilvēki, kuri mīl savu novadu, savu pilsētu un ir gatavi katru dienu padarīt mūsu mīļo reģionu vēl labāku.
Jeļena BOBKOVA
Foto no M. Ločas arhīva
Projektu finansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Vietējā Latgales Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus» #SIF_MAF2026
Par raksta saturu atbild tā autors.
0 комментариев