Par Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīcas jauno prāvestu ir kļuvis Sergejs Ivanovs. Lai gan Krāslavā viņš kalpo pavisam nesen, ar mūsu novadu viņu saista sena pazīšanās. Aiz muguras ir gandrīz trīsdesmit gadi klostera dzīvē, kalpošana dažādās Latvijas draudzēs, teoloģijas pasniegšana un bagāta pastorālā pieredze. Intervijā laikrakstam “Ezerzeme” prāvests Sergejs stāsta par savu ceļu uz ticību, pirmajiem iespaidiem par Krāslavu un par to, kādu viņš redz mūsdienu priesteri.
– Prāvest Sergej, daudzi draudzes locekļi tikai tagad sāk jūs iepazīt. Pastāstiet par sevi!
– Krāslaviešiem es droši vien esmu jauns cilvēks, taču ar šo pusi esmu iepazinies jau pirms daudziem gadiem. Pēc skolas es mācījos Jaunaglonas lauksaimniecības skolā, ieguvu pavāra – maiznieka profesiju, bet vēlāk turpat paliku strādāt par ražošanas apmācības meistaru un kulinārijas pasniedzēju.
Starp maniem audzēkņiem toreiz bija daudz jauniešu no Krāslavas. Kad viņi šeit izgāja praksi, man vajadzēja braukt pārbaudīt viņu darbu, tāpēc pilsēta man bija jau pazīstama. Vēlāk, kad sāku pasniegt universitātē, starp studentiem bija arī cilvēki no Krāslavas – topošie kristīgās mācības skolotāji.
Tāpēc, kad saņēmu norīkojumu šeit kalpot, es te nejūtos kā svešinieks. Šajā baznīcā esmu bijis jau iepriekš, esmu šeit lūdzies. Tagad Kungs ir atvedis mani šurp jau kalpošanai.
– Kāds bija jūsu ceļš uz priesterību? Kā viss sākās?
– Viss notika pakāpeniski. Tajā laikā es strādāju par pasniedzēju, taču sapratu, ka sākas štatu samazināšana. Tad man piedāvāja tehnologa darbu Aglonas ceptuvē. Katru dienu es gāju garām Aglonas bazilikai un reiz pamanīju, kā māsas – mūķenes vada nodarbības jauniešiem.
Mani tas ieinteresēja. Sākumā es vienkārši ienācu baznīcā, apsēdos pēdējā solā un vēroju notiekošo. Atnācu pēdējais un aizgāju pirmais, lai neviens mani nepamanītu.
Tomēr kādu dienu māsas pienāca pie manis un uzaicināja pievienoties jauniešu grupai. Tā pamazām sākās mans ceļš.
Es esmu uzaudzis pareizticīgā ģimenē. Toreiz man paskaidroja, ka vietās, kur nav pareizticīgo baznīcas, pareizticīgais drīkst saņemt sakramentus Katoļu baznīcā. Es par to ilgi domāju un pakāpeniski sāku dzīvot pilnvērtīgu Baznīcas dzīvi.
Pēc kāda laika mani ieinteresēja arī pašu mūķeņu dzīve. Nodomāju: ja jau ir sieviešu klosteri, tad noteikti ir arī vīriešu. Toreiz pirmo reizi radās doma pašam iestāties klosterī.
– Tātad par priesterību tolaik vēl nedomājāt?
– Pilnīgi nemaz. Es gribēju kļūt vienkārši par klostera brāli. Man šķita, ka tas arī ir mans aicinājums. Es taču pēc profesijas esmu pavārs, tāpēc nodomāju, ka gatavošu klosterim ēdienu un rūpēšos par saimniecību.
Kad iestājos Dominikāņu ordenī, mani uzreiz nosūtīja mācīties uz Poliju. Tur man paziņoja, ka gatavos mani nevis vienkārši par mūku, bet par priesteri.
Es pat iebildu. Teicu, ka vēlos palikt par brāli. Man ļoti mierīgi atbildēja: “Mācies, un tad redzēsim.”
Nu, un redzēja.
Ja toreiz kāds man būtu teicis, ka kādu dienu kļūšu par priesteri, vēlāk iegūšu teoloģijas maģistra grādu, pēc tam kļūšu par teoloģijas doktoru un universitātes pasniedzēju, es būtu nodomājis, ka šis cilvēks stipri kļūdās.
Klosterī es iestājos divdesmit trīs gadu vecumā, bet par priesteri tiku ordinēts 2003. gadā, kad man bija trīsdesmit viens gads.
– Pirms norīkošanas uz Krāslavu jūs kalpojāt dažādās Latvijas draudzēs. Kuras no tām jums palikušas atmiņā īpaši?
– Man ļoti tuvas ir nelielas lauku draudzes.
Kādreiz es divus gadus kalpoju Latgalē – Brodaižas draudzē pie Ludzas. Pēc tam bija Bārta, Grobiņa, Priekule un Vaiņode. Visās šajās vietās mani īpaši iepriecināja vienkāršie cilvēki.
Droši vien tāpēc, ka arī pats esmu uzaudzis laukos. Man šķiet, ka es labi saprotu lauku cilvēkus, un viņi saprot mani.
Brodaižā cilvēki nekad ne par ko nesūdzējās. Gluži pretēji – viņi vienmēr priecājās par jebkuru iniciatīvu. Viņi teica, ka viņiem patīk, ja priesteris ar viņiem sarunājas, jautā, cikos ērtāk noturēt dievkalpojumu darbdienu baznīcas svētkos, ņem vērā viņu rūpes un darba ritmu.
Bārtā pēc katras svētdienas Svētās Mises obligāti notika kopīga tējas dzeršana. Cilvēki pat nevarēja iedomāties, ka pēc dievkalpojuma var vienkārši izklīst pa mājām. Viņi vēlējās vēl stundu vai divas pasēdēt kopā, aprunāties un justies kā viena ģimene.
Kad es pirmo reizi atbraucu uz Piedruju, man uzreiz atmiņā nāca tieši šīs draudzes. Arī tur ir jūtama šī vienkāršība, sirsnība un vēlēšanās rūpēties par savu baznīcu.
– Kas jums šodien šķiet visgrūtākais priestera kalpošanā?
– Man šķiet, ka mūsdienu kultūra arvien vairāk kļūst par izklaides kultūru.
Dažkārt rodas iespaids, ka no priestera gaida galvenokārt labu pasākuma vadītāju – lai izklaidētu, noturētu uzmanību un nepārtraukti jokotu.
Protams, humora izjūta ir brīnišķīga. Turklāt cilvēks, kurš prot pasmieties pats par sevi, ir garīgi nobriedis cilvēks.
Taču Baznīca tomēr nav izklaides vieta. Tā ir vieta, kur cilvēks sastopas ar savas dzīves nopietnākajiem jautājumiem. Šeit runa ir par morālo izvēli un attiecībām ar Dievu.
Jā, Kungs mierina cilvēku un dod viņam spēku, taču vienlaikus aicina strādāt pašam ar sevi. Žēlastību nevar vienkārši saņemt un atstāt bez atbildes. Lai to saglabātu savā dzīvē, arī pašam cilvēkam ir jāpieliek pūles.
– Kas jums sagādā vislielāko prieku?
– Mani ļoti iepriecina cilvēku garīgais briedums.
Jau agrāk, kad Aglonas svētku laikā es pieņēmu grēksūdzes, varēja uzreiz atpazīt Krāslavas draudzes locekļus.
Viņi nāca sagatavojušies. Viņi nesāka domāt par savu dzīvi tikai priestera priekšā, bet jau iepriekš bija nopietni izmeklējuši savu sirdsapziņu.
Un tagad, jau kalpojot šeit, esmu pārliecinājies, ka tā patiešām ir Krāslavas draudzes īpatnība.
Cilvēki saprot, kāpēc nāk uz grēksūdzi. Viņi savu garīgo dzīvi neuztver kā formalitāti vai kā pienākumu, bet gan kā dzīvas attiecības ar Dievu.
Mani ļoti iepriecina arī tas, ka šeit rūpīgi tiek saglabātas Baznīcas tradīcijas. Pavisam nesen mēs svinējām Svētā Donāta svētkus. Es ieraudzīju draudzi, kurā ikviens zina savu atbildību – kurš sagatavo baznīcu, kurš rūpējas par liturģiju, kurš piedalās procesijā.
Jaunam prāvestam tā ir liela laime – nonākt kopienā, kur daudz kas jau dzīvo savu apzinātu dzīvi. Šeit jūtama patiesa draudzes locekļu atbildība par savu Baznīcu un savu ticību.
– Gandrīz uzreiz pēc iecelšanas amatā jums nācās vadīt vienus no svarīgākajiem Krāslavas draudzes svētkiem – Svētā Donāta svētkus. Kā jūs pārdzīvojāt šīs dienas?
– Ir tāds teiciens: ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti Viņam par saviem plāniem. Protams, man bija savs priekšstats par to, kā visam vajadzētu notikt. Taču, kā mēdz teikt, ne viss noritēja pēc plāna.
Tomēr tās bija tikai nelielas nianses. Domāju, ka bīskaps tās pamanīja, taču nekādi to neizrādīja. Viņš notiekošo uztvēra ļoti mierīgi un pazemīgi. Droši vien es pārdzīvoju vairāk nekā viņš.
Jāsaprot, ka par prāvestu mani iecēla tikai nedēļu pirms svētkiem. Man nebija iespējas iepazīties ar iepriekšējo gadu svētku norises scenārijiem vai iepazīties ar visiem cilvēkiem, kuri atbild par organizēšanu. Draudze taču ir liela un daudzvalodīga – tajā ir krievu, poļu un latviešu–latgaliešu kopienas. Es vēlējos satikt katras kopienas pārstāvjus, iepazīt vietējās tradīcijas, taču tam vienkārši nepietika laika.
Tāpēc daudz kas bija jādara, paļaujoties uz intuīciju.
Lietus dēļ mēs mainījām ierasto procesiju kārtību – tās notika baznīcas iekšpusē. Taču mums izdevās uzaicināt priesterus no citām draudzēm: dažādās dienās dievkalpojumus vadīja Vitālijs Fiļipenoks no Zilupes, Rodions Doļa, kurš agrāk kalpoja par vikāru Krāslavā, un priesteris Aigars Bernāns no Daugavpils. Svētkus noslēdza bīskaps.
Man šķiet, ka, lai gan daudz kas bija jāorganizē gandrīz vai taustoties, svētku noskaņu izdevās saglabāt.
– Vai jau ir radušās idejas par to, ko draudzē gribētos mainīt vai uzlabot?
– Protams. Pirmais, kam uzreiz pievērsa uzmanību paši draudzes locekļi, bija baznīcas apskaņošana. Pēc pirmās svētdienas Svētās Mises pie manis pienāca cilvēki un teica: “Droši vien jūs ļoti labi sprediķojāt, taču mēs gandrīz neko nedzirdējām.”
Tas nozīmē, ka jāmaina mikrofoni, pastiprinātāji un jāuzlabo akustika. Domāju, ka tieši ar to arī vajadzētu sākt.
Ir arī citas ieceres. Piemēram, daudzās draudzēs, kur man nācies kalpot, mēs izveidojām atvērtus plauktus ar garīgo literatūru. Ikviens var pienākt, izvēlēties grāmatu, paņemt to uz mājām, izlasīt un pēc tam atnest atpakaļ. Bez bibliotekāra un bez noteikta bibliotēkas darba laika.
Man šķiet, ka mūsdienās ir īpaši svarīgi atjaunot cilvēkos ieradumu lasīt. Laba garīgā grāmata palīdz cilvēkam iekšēji augt.
Ir arī pavisam praktiski jautājumi. Iespējams, tas saistīts ar manu iepriekšējo administratīvo pieredzi, taču es vienmēr pievēršu uzmanību drošībai. Visām ejām un izejām ir jābūt brīvām. Ārkārtas situācijā nekas nedrīkst traucēt cilvēkiem ātri atstāt baznīcu. Tāpēc arī telpu organizācijā pakāpeniski gribētos pārskatīt atsevišķas lietas.
– Krāslava ir pierobežas pilsēta. Kad saņēmāt norīkojumu kalpot šeit, vai nejutāt satraukumu?
– Nē. Drīzāk tieši pretēji.
Pirmkārt, mana mamma dzīvo Balvu novadā. Viņa jau ir cienījamos gados, un man jau sen gribējās būt viņai tuvāk. Viens brālis strādā par tālbraucēju, otrs dzīvo Īrijā. Protams, viņi rūpējas par mammu, taču man pašam šķita, ka es viņai veltu pārāk maz uzmanības.
Otrkārt, kad parādījās ziņas par bezpilota lidaparātiem pierobežas rajonos, es sapratu, ka vēl jo vairāk vēlos atgriezties Latgalē.
Ne tāpēc, ka man nebūtu bail. Bet tāpēc, ka priesterim jābūt tur, kur ir cilvēki.
Ja, nedod Dievs, notiktu kāda nelaime, es neesmu no tiem, kas pirmie bēgs glābties. Uzskatu, ka priesterim jāpaliek līdzās saviem draudzes locekļiem. Tā es izprotu savu kalpošanu.
Protams, ja runājam par kaut kādām praktiskām darbībām ārkārtas situācijā, man vēl vajag labāk iepazīt Krāslavu. Taču garīgu atbalstu cilvēkam var sniegt jebkurā vietā.
– Vai jūs jau esat paspējis sajust Krāslavas draudzes gaisotni?
– Jā, un jāsaka, ka tā mani ļoti iepriecināja.
Vispirms es iepazinos ar cilvēkiem, kuri jau uzņēmušies atbildību par dažādām draudzes dzīves jomām: ar ērģelnieci, kora vadītāju, katehētiem, cilvēkiem, kuri atbild par altāra kalpotājiem, saimnieciskajiem jautājumiem un darbu ar jauniešiem.
Mēs jau esam atraduši telpu, kur jaunieši varēs pulcēties, lūgties un biedroties.
Ļoti svarīgi ir arī tas, ka visas trīs valodu kopienas – krievu, poļu un latviešu – latgaliešu — dzīvo pilnvērtīgu draudzes dzīvi. Katrā viss ir labi organizēts: cilvēki dzied, lūdzas un zina savu dievkalpojumu.
Jaunam prāvestam tas ir milzīgs atvieglojums. Man nav steidzami jāmeklē cilvēki vai jārisina kādas krīzes situācijas.
Turklāt pirmajās dienās, kad es kaut ko nezināju, draudzes locekļi ļoti taktiski palīdzēja. Viņi paskaidroja: pēc šīs Svētās Mises mēs parasti lasām šo lūgšanu, savukārt šeit ir pieņemts darīt tā…
Viņi deva man iespēju mierīgi ieiet draudzes dzīvē un pieņēma to, ka sākumā varu arī kļūdīties. Tas ir ļoti vērtīgi.
– Kā jūs domājat, kas mūsdienās atved cilvēku uz baznīcu?
– Daudzi nāk grūtos dzīves brīžos, taču ne visi paliek. Ļoti bieži mēs domājam, ka draudzes uzdevums ir pastāvīgi meklēt jaunus cilvēkus. Protams, tas ir svarīgi. Taču, manuprāt, nedrīkst aizmirst arī tos, kuri jau ir pārkāpuši baznīcas slieksni.
Ja cilvēks jūtas kā kopienas daļa, saprot sava kalpojuma jēgu un garīgi aug, tad Baznīca viņam kļūst nevis par vietu, kuru viņš apmeklē ieraduma pēc, bet par īstām mājām. Tieši tāpēc es uzskatu, ka vispirms jārūpējas par tiem cilvēkiem, kuri jau uzņēmušies atbildību draudzē: par katehētiem, kora dalībniekiem, altāra kalpotājiem un draudzes dzīves organizētājiem.
Svarīgi ir ne tikai uzticēt cilvēkam kādu pienākumu, bet arī palīdzēt viņam saprast, kādēļ viņš to dara. Tad kalpošana kļūst apzināta, sagādā prieku, un attiecības ar Dievu kļūst dziļākas. Tieši šādi cilvēki ar savu piemēru spēj atvest uz Baznīcu arī citus.
– Mūsdienās daudz tiek runāts par nepieciešamību piesaistīt Baznīcai jauniešus. Kā jūs redzat šo uzdevumu?
– Šeit es, iespējams, atbildēšu nedaudz vairāk kā pastorālās teoloģijas pasniedzējs.
Ļoti bieži mēs domājam par to, kā atvest uz Baznīcu jaunus cilvēkus. Organizējam pasākumus, runājam par misiju, cenšamies iziet ārpus draudzes robežām.
Tas ir pareizi.
Taču dažkārt mēs esam tik aizņemti ar tiem, kuri vēl nav atnākuši, ka aizmirstam par tiem, kuri jau ir šeit.
Piemēram, altāra kalpotāji. Nepietiek tikai iemācīt viņiem pildīt savus pienākumus. Jāpalīdz viņiem arī saprast to, ko viņi dara, lai kalpošana kļūtu par viņu garīgās dzīves daļu.
Tas pats attiecas uz kori, katehētiem un procesiju dalībniekiem.
Arī viņiem ir nepieciešama garīgā aprūpe. Viņiem ir svarīgi ne tikai izpildīt uzticēto uzdevumu, bet arī saprast, kāpēc viņi to dara un kam viņi kalpo.
Ja cilvēks nāk uz liturģiju, kā pildīdams smagu pienākumu, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā.
Es gribētu, lai cilvēki kalpotu Dievam ar prieku, apzināti un brīvprātīgi.
Tāpēc par savu pirmo uzdevumu es uzskatu ne tik daudz jaunu draudzes locekļu meklēšanu, cik rūpes par tiem, kuri jau uzņēmušies atbildību draudzē. Lai viņu attiecības ar Dievu kļūtu arvien dziļākas, lai stiprinātos viņu motivācija un viņi paši garīgi augtu.
Tad augs arī visa draudzes kopiena.
– Tiek uzskatīts, ka priesterim jābūt maksimāli atvērtam cilvēkiem. Bet kur ir robeža starp pieejamību un personīgo telpu?
– Priesterim patiešām jābūt līdzās cilvēkiem. Taču atvērtība nenozīmē, ka viņš vienmēr un jebkurā laikā var būt pieejams ikvienam.
Ir arī pavisam praktiski apsvērumi. Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kad drošības jautājumi skar mūs visus. Tāpēc atvērtībai jāiet roku rokā ar apdomību. Tas nav mēģinājums norobežoties no cilvēkiem, bet gan savas atbildības apzināšanās – gan par sevi, gan par tiem, kuri ir līdzās.
Svarīgākais ir, lai cilvēks zinātu: kad viņam patiešām būs vajadzīga palīdzība, priesteris būs līdzās. Tieši tajā es saskatu savas kalpošanas jēgu.
– Mākslīgais intelekts arvien aktīvāk ienāk mūsu dzīvē. Vai tas kādreiz varētu aizstāt cilvēku, tai skaitā arī garīgajā jomā?
– Domāju, ka mākslīgais intelekts ir labs instruments. Taču tikai instruments, nevis sarunu biedrs un vēl jo mazāk garīgais padomdevējs. Mākslīgais intelekts var palīdzēt atrast informāciju, sagatavot tekstu vai ieteikt kādus risinājumus. Taču tas nevar aizstāt cilvēciskas attiecības.
Ticība nerodas no tehnoloģijām. Tā dzimst cilvēka satikšanās brīdī ar Dievu un ar citu cilvēku. Grēksūdze, garīga saruna, atbalsts grūtā brīdī – to visu nav iespējams reducēt līdz algoritmu kopumam.
Tāpēc pret jaunajām tehnoloģijām es izturos mierīgi. Tās vajag saprātīgi izmantot, taču jāatceras, ka neviena tehnoloģija nespēs aizstāt dzīvu saskarsmi, uzticēšanos un cilvēka personīgo atbildību Dieva priekšā.
– Ko jūs vēlētos pateikt Krāslavas draudzes locekļiem, kuri nupat tikai sāk iepazīt savu jauno prāvestu?
– Man ir ļoti tuvs viens mūsdienīgs priestera tēls. Mūsdienās arvien biežāk tiek runāts, ka priesteris nav cilvēks, kurš iet pa priekšu un visiem rāda ceļu. Drīzāk viņš ir ceļabiedrs.
Viņš iet līdzās.
Viņš zina ceļu, var atbalstīt, iedrošināt, palīdzēt nenomaldīties no ceļa, kas ved pie Dieva. Taču šo ceļu cilvēks iet pats.
Droši vien tieši par tādu priesteri es gribētu kļūt Krāslavas draudzei – nevis par tādu, kurš vada no augšas, bet par tādu, kurš iet līdzās cilvēkiem gan priekā, gan pārbaudījumos, palīdzot saglabāt pašu svarīgāko – ticību, cerību un mīlestību.
Informācija
Iepazīties ar jauno prāvestu un piedalīties dievkalpojumos var Krāslavas Svētā Ludviga Romas katoļu baznīcā. Svētā Mise notiek katru dienu no pirmdienas līdz sestdienai plkst. 7:00 un 18:00, bet svētdienās – plkst. 8:00, 9:30 un 11:30.
Saistībā ar jautājumiem par draudzes dzīvi, lūdzu, zvaniet uz tālruni 23231098 vai rakstiet uz e – pastu: [email protected]
Jeļena AVSJUKEVIČA
katolis.lv un Anatola KAUŠKAĻA foto
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2026
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
0 komentāru