Ir vietas, kur pavasaris atnāk īpaši klusi. Tur, kur ceļš beidzas mežā, mobilie sakari pazūd aiz līkumiem, bet aiz laukiem jau sākas robeža. Šādās vietās dzīve rit citādi – lēnāk, smagāk un patiesāk. Te nav pieņemts daudz sūdzēties, lai gan iemeslu tam netrūkst.
Tieši šeit, Kaplavas pagastā – vienīgajā Krāslavas novada pagastā, kas pieder vēsturiskajai Sēlijai, – dzīvo un strādā zemnieks Jānis Mališevs. Viņa saimniecība “Virsaiši” atrodas dažus kilometrus no robežas. Šeit īpaši asi ir jūtamas visas mūsdienu lauku problēmas: tukšās mājas, cilvēku trūkums, dārga dīzeļdegviela, zemas iepirkuma cenas un pastāvīga nenoteiktība.
Šodien Jānis apstrādā apmēram 180 hektārus zemes, strādā praktiski viens un atzīst: pēdējie gadi bijuši vieni no smagākajiem. Es pazīstu Jāni kopš skolas laikiem, tāpēc saruna jau no paša sākuma bija vienkārša – bez liekas formalitātes un uzrunājot viņu vārdā. Mēs runājām par dzīvi pierobežā, ražu, laikapstākļiem, cenām, valsts atbalstu un par to, kāpēc cilvēki arvien biežāk aizdomājas – vai vispār ir vērts turpināt nodarboties ar lauksaimniecību.
– Jāni, pastāsti par savu saimniecību! Kā viss sākās?
– Agrāk turējām govis, pēc tam vairs nebija, kas slauc, tā pamazām pārgāju uz graudkopību. Zemnieku saimniecību reģistrēju 2015. gadā. Pirms tam arī rakstīju projektu pieteikumus, taču vienkārši uz sava vārda. Bet jau no 2016. gada sāku izmantot projektus tieši saimniecības attīstībai.
– Tātad, šogad tavai saimniecībai jau vairāk nekā desmit gadi?
– Jā. Laiks ātri pagājis. Sākumā viss notika pamazām, pēc tam jau parādījās tehnika, zemes kļuva vairāk.
– Kāpēc vispār nolēmi palikt šeit, laukos, un strādāt uz zemes? Tagad daudzi aizbrauc.
– Nezinu… Kopš bērnības strādājām, tā arī paliku. Vajag taču kaut ko darīt. Skaties – zeme sāk aizaugt ar krūmiem, kļūst neglīti. Sāku attīrīt laukus, izzāģēt, art. Tā viss arī aizgāja.
– Cik zemes tu tagad apstrādā?
– Apmēram 180 hektārus. Savējās zemes nav daudz – 35 hektāri. Pārējā ir nomāta.
– Kāpēc cilvēki iznomā zemi?
– Tāpēc, ka paši vairs nestrādā. Jaunieši aizbrauc, bērni neatgriežas. Kāds dzīvo pilsētā, kāds vispār ārzemēs. Ja neviens zemi neņem, tā vienkārši aizaug.
Pierobežas pagastos tā šodien ir viena no lielākajām problēmām. Ciemi pakāpeniski kļūst tukši, vecie cilvēki paliek vieni, bet strādāt uz zemes ir gatavs tikai retais.
– Vai darbam ir visa nepieciešamā tehnika?
– Ir traktori, piekabes, sējmašīnas, arkli, kultivatori. Viss galvenais ir. Bet vajadzētu vēl vienu traktoru un graudu kalti.
– Kāpēc tieši kalti?
– Pagājušajā gadā graudi bija ļoti mitri. Ved nodot – saka, ka mitrums par augstu. Par to noņem naudu. Bet izdevumi tāpat jau ir lieli.
– Pēdējie gadi zemniekiem bijuši īpaši smagi?
– Jā, ļoti smagi. Aizpagājušajā gadā bija sausums. Pagājušajā – tieši otrādi, viss izmirka. Vasarāju sējumi par 70-80 procentiem aizgāja bojā.
– Tik nopietni?
– Jā. Vajadzēja būt trim tonnām no hektāra, bet nokūlām pusi tonnas. Raža vienkārši aizgāja ūdenī.
– Un tajā pašā laikā graudu cenas krītas?
– Katru dienu skaties biržu – viss iet tikai uz leju. Tagad cenas ir tādas, ka jau sāc domāt, vai vispār ir jēga turpināt strādāt.
– Daudzi zemnieki tagad tā saka.
– Tāpēc, ka izdevumi ir milzīgi. Degviela ļoti sadārdzinājusies. Minerālmēsli gandrīz divreiz dārgāki.
Pēc Jāņa teiktā, lauksaimniecība arvien biežāk kļūst nevis par ienākumu avotu, bet gan par nepārtrauktu cīņu par izdzīvošanu.
– Kā ar Eiropas atbalstu zemniekiem? Palīdz?
– Protams, bet nepietiekami. Īpaši, ja salīdzina ar citām Eiropas Savienības valstīm. Tur fermeri saņem daudz lielāku atbalstu.
– Bet pie mums?
– Pie mums tikai “bikšu noturēšanai”, kā saka. Pagājušajā gadā solīja kompensācijas par bojā gājušo ražu. Iedeva pavisam maz – apmēram divdesmit eiro par hektāru. Pēc maniem aprēķiniem, es zaudēju ražu vairāku simtu eiro vērtībā no hektāra.
– Vai pierobeža kaut kā ietekmē saimniecības darbu?
– Jā, man ir lauki tieši pie robežas. Vienu hektāru atsavina aizsardzības vajadzībām. Nesen atsūtīja dokumentus.
– Vai kompensāciju sola?
– Pagaidām iepazīstos ar dokumentiem. Runā, ka citi pat divus gadus gaidījuši izmaksas.
Pēdējos gados dzīve pie robežas ir ievērojami mainījusies.
– Vai tu esi sastapis migrantus?
– Agrāk migrantus redzēja bieži. Braucu – sēž tieši ceļa malā. Mežā arī esmu sastapis. Zvanīju robežsargiem.
– Tagad tā vairs nav?
– Pēc tam, kad uzlika žogu, kļuvis mazāk.
– Vai apkārtnē ir daudz militārās tehnikas?
– Tagad pārsvarā ir kameras, stabi. Agrāk vairāk cilvēku varēja redzēt.
Neskatoties uz visām grūtībām, Jānis turpina strādāt praktiski viens.
– Vai nākas vēl kaut kur piestrādāt?
– Jā. Ja nodarbotos tikai ar lauksaimniecību, būtu grūti. Daudzi jau izbeidz lauksaimniecisko darbību. Reizēm domāju – varbūt gadu neko nesēt, ļaut zemei atpūsties.
– Un tomēr tu turpini strādāt.
– Kamēr ir vēlme – strādājam. Ražas novākšanas laikā palīdz arī augošie krustbērni – krustmeitai ir 5 gadi, krustdēlam 7. Ar prieku brauc uz saimniecību, interesējas par tehniku, patīk pasēdēt pie traktora stūres, palīdz ar graudiem. Tā pamazām pierod pie darba un iepazīst lauku darbus.
Pierobežas ciemos tieši tādi cilvēki šodien arī uztur dzīvību. Bez skaļiem vārdiem, bez pārliecības par rītdienu, bet ar ieradumu no rīta piecelties un braukt uz lauku.
– Kas šodien satrauc visvairāk?
– Cenas. Katru dienu skatos biržu. Cenas tikai krīt.
– Vai kara darbības arī ietekmē saimniekošanu?
– Protams. Gan degviela, gan minerālmēsli kļuva dārgāki.
– Bet laikapstākļi?
– Vienu gadu sausums, otru – viss applūst. Tad vēl krusa. Apdrošinātāji sākumā brauca, bet pēc tam vairs negribēja.
– Vai apdrošinātāji kaut ko izmaksāja?
– Vieni maksāja, citi ne. Tagad jau arī apdrošināt ir dārgi.
Aiz Jāņa mierīgās runas ir jūtams tas, par ko šodien runā daudzi lauku iedzīvotāji: sajūta, ka lauki pakāpeniski paliek viens pret vienu ar savām problēmām. Un tomēr arī tagad viņš atrod spēku par savu darbu runāt ar siltumu.
– Vai ir kaut kas, ar ko tu īpaši lepojies?
– Kad braucu un redzu apsētos laukus – ir patīkami skatīties. Kamēr zeme neaizaug – ir labi.
Droši vien tieši šajā vienkāršajā frāzē slēpjas mūsdienu pierobežas lauku galvenā noskaņa.
Cilvēki turpina strādāt nevis tāpēc, ka tas ir viegli vai izdevīgi. Bieži vien – tieši pretēji. Vienkārši kādam ir jāpaliek. Jāar zeme, jāremontē tehnika, jāgaida lietus un jācer, ka nākamā sezona nekļūs par pēdējo.
Šodien lauksaimniecība pierobežā turas galvenokārt uz tādiem neatlaidīgiem cilvēkiem kā Jānis Mališevs. Un, iespējams, satraucošākais šajā stāstā nav pat sliktā raža, bet gan tas, ka arvien vairāk zemnieku sāk sev uzdot vienu un to pašu jautājumu: “Vai ir jēga turpināt?”
Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Jāņa MALIŠEVA personīgā arhīva
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2026
Par projekta “Pierobežas aktualitātes” rakstu saturu atbild to autors.
0 komentāru