”Ja kāds no jums slimo, lai tas aicina Baznīcas priesterus, lai tie par viņu lūdz Dievu, svaidīdami ar eļļu Kunga vārdā! Un ticīgā lūgšana izglābs slimnieku, un Kungs viņu piecels; un, ja viņš būtu grēkojis viņam tiks piedots. (Jēk. 5.14-15).
Tas notika Lurdā. 1858. gada 11. februārī četrpadsmitgadīgai meitenei Bernadetei Subirū parādījās Vissvētākā Jaunava Marija. Jau no tiem laikiem ar Dievmātes aizbildniecību Lurdā notiek daudzi brīnumi. Daudzi slimie brīnumainā kārtā tiek miesīgi vai garīgi dziedināti. Tāpēc arī Baznīca 11. februāri ir pasludinājusi par Vispasaules slimnieku dienu.
Landskoronas (Šķaunes) draudzē katru mēnesi ar 11. datumu saistās īpašs dievkalpojums Lurdas Dievmātes godam.
Kad 2003. gadā tiku norīkots strādāt šajā draudze, ievēroju, ka baznīcā atrodas Dievmātes altāris ar lielu Lurdas Dievmātes figūru. No priestera J. Svilāna grāmatas “Latvijas Romas katoļu baznīcas un kapelas” uzzināju, ka šāda veida Lurdas Dievmātes figūra Latgales baznīcās pirmo reizi ir ievietota Landskoronas baznīcā. Diemžēl grāmatā nebija norādīts gads, kad tas notika.
Kādu laiku nostrādājis draudzē, ievēroju, ka draudzes locekļi diezgan rezervēti izturas pret Slimnieku sakramentu. Kad pieteica bēres, izrādījās, ka daudzi mūžībā bija aizgājuši nesagatavoti, nesaņēmuši Slimnieku sakramentu. Kā parasti skanēja atbilde: “Neviens jau nedomāja, ka piederīgais tik ātri nomirs. Viņš jau bija vecs un uz baznīcu vairs aiziet nevarēja.” Bet vai tas ir attaisnojums? Jāatceras, ka Slimnieku sakraments nav domāts tikai tiem, kas ir nāves priekšvakarā. Ar šī sakramenta žēlastībām var bagātināties tie, kas gatavojas smagai operācijai vai ilgstoši slimo ar nedziedināmu slimību, kas ir godājamā vecumā vai dodas bīstamā un tālā ceļojumā. Tāpat šo sakramentu var atkārtot vienas un tās pašas slimības laikā, ja slimības gaita pasliktinās. Tātad viss ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, izmantot šī sakramenta žēlastības vai nē!
Tā, visu saliekot kopā, sapratu, ka kaut kas ir jādara, lai pievērstu cilvēku uzmanību slimajiem un nespēcīgajiem, lai izkliedētu bailes no Slimnieku sakramenta pieņemšanas.
Tāpēc 2004. gada 11. februārī ar V. E. bīskapa Jāņa Buļa piekrišanu tika uzsākti dievkalpojumi Lurdas Dievmātes godam mūsu draudzes baznīcā. Draudzē mēs šo dienu saucam par slimnieku dienu. Man ir prieks un gandarījums, ka draudze šo dievkalpojumu ir pieņēmusi un iemīļojusi. Lai kādi laika apstākļi būtu, vai tā ir darbdiena vai brīvdiena vienmēr dievkalpojums ir labi apmeklēts. Šajā dienā pie mums ierodas svētceļnieki arī no citām draudzēm.
Mazliet par pašu dievkalpojumu.
Pulksten 10.00 sākas Vissvētākā Sakramenta adorācija, kuras laikā ticīgie skaita Rožukroni, izlīgst ar Dievu Gandarīšanas sakramentā. 11.00 sākas sv. Mise. Pie Dievmātes altāra atrodas trauks, kurā ticīgie saliek zīmītes ar aizlūgumiem un pateicībām par saņemtajām žēlastībām. Misē, vispārējās lūgšanas laikā, šīs zīmītes tiek lasītas un visi klātesošie kopā ar priesteri aizlūdz par katru nodomu vai arī kopīgi pateicas par saņemtajām žēlastībām. Pēc sv. Mises tiek dota svētība slimniekiem caur roku uzlikšanu. Tiek pasvētīti arī medikamenti. Noslēgumā tie, kam ir nepieciešams, saņem arī Slimnieku sakramentu. Tagad novēroju, ka ticīgie droši un apzināti vēlas izmantot šī sakramenta žēlastības. Un patī-kami ir tad, kad viņi dod liecību citiem.
Savā dzīves laikā Jēzus par slimniekiem rūpējās nepārtraukti, jo viņi bija visvairāk atšķirti no sabiedrības. Arī saviem mācekļiem Jēzus mācīja parādīt īpašu uzmanību slimajiem, tāpēc apustuļu Pētera un Jāņa pirmā darbība pēc Vasarsvētkiem bija slima cilvēka izārstēšana Jēzus Kristus vārdā. Sekojot šim piemēram, arī mēs palīdzēsim slimiem un nespēcīgiem cilvēkiem, rūpējoties ne tikai par viņu fizisko veselību, bet arī par garīgo. Mums ir saprotama lieta, ja kādam rodas veselības problēmas, ir jāizsauc ātrā medicīniskā palīdzība vai ārsts. Tikpat saprotami mums būtu tādās reizēs arī padomāt par šī cilvēka dvēseles stāvokli. Un, protams, arī paši centīsimies izmantot visas žēlastības, ko mums dāvā Baznīca caur svētajiem sakramentiem.
Veronikas Meikšānes liecība: “Jau no agras bērnības daudz esmu dzirdējusi par Lurdas Dievmāti kā brīnumdarītāju. Ma-nām dzimtajām mājām tuvāka bija Daugavpils Jaunavas Marijas baznīca, kurā ir skaista grota ar Lurdas Dievmātes statuju. Mācoties Daugavpils Pedagoģiskajā skolā, bieži ar draudzeni gājām uz baznīcu pie Lurdas Dievmātes.
Visi jaunības un darba gadi pagāja Landskoronas draudzē. Zināms, kā bija ticīgam skolotājam dzīvot un strādāt padomju laikos.
Kad uz mūsu Landskoronas draudzi atnāca jaunais priesteris Aivars Kursītis, mūsu baznīcā tiek godināta Lurdas Dievmāte katra mēneša 11. datumā. Tā mums, dievlūdzējiem, šī diena nes lielu gandarījumu. Izgājis no baznīcas, jūti, kā gribas šos svētos mirkļus saglabāt vēl ilgāk. Pie Dievmātes kājām nolikts viss smagais: sāpes, raizes. Es kaut ko līdzīgu sajūtu tikai Aglonas bazilikā!
Paldies priesterim, kas mūs māca tik kvēli lūgties.”
Adeles Rumakas liecība: “Jau no bērnības godinājām Jaunavu Mariju, Dieva Māti. Pierasts bija lūgties pie Aglonas Dievmātes brīnumdarītājas svētbildes, jo par notikumiem Lurdā bija gaužām maz zināšanu, kuras ar gadiem palielinājās.
… Pēc gadiem, iesaistoties Landskoronas baznīcēnu pulkā, te sastapu jau gados vecāku kundzi Prilucku Annu. Viņa bija ļoti dievbijīga, laba dziedātāja un ticības lietās zinošs cilvēks. Viņa man vairāk pastāstīja par Lurdas Brīnumdarītājas Dievmāti un arī par to, ka mūsu baznīcas Dievmātes statuja ir līdzīga Lurdas Dievmātes statujai.
Deviņdesmitajos gados, kad mūsu dievnamā notika Jaunavas Marijas godināšana, pēc viņas ieteikuma bieži tika dziedāta Lurdas Dievmātei veltītā dziesma “Pōr kolnim un lejom jau zvonu bolss trauc…” Anna ir aizgājusi Dieva mierā, bija pieklususi arī dziesma, līdz tagad tā cēlusies ar jaunu spēku.”
Svētceļnieces, divu smagi slimu bērnu mātes, liecība: “Tāpat kā daudzi citi mūsu draudzes locekļi, arī es iespēju robežās cenšos katra mēneša vienpadsmitajā datumā doties svētceļojumā uz Landskoronas baznīcas īpašo Lurdas Dievmātes godam veltīto aizlūgumu.
Personīgi man tas dod spēku izturēt uzliktos pārbaudījumus un nesalūzt, lai arī cik grūti reizēm klājas, saredzēt nākotnes perspektīvu. Grūtuma brīžos ar lūgšanām vēršoties pie Dievišķās Mātes, kura bezgalīgā mīlestībā un dziļi satriektu sirdi sekoja savam Dēlam arī uz Golgātas kalnu, es mācos pazemību un pacietību. Mīļā Marija, ko tu domāji, juti, redzot krustā sisto Jēzu? Kā tu spēji tikt galā ar pārdzīvojumu vētru sevī, kur no vienas puses bangoja mātišķās jūtas, no otras — Dievišķā griba. Mīļā Māte, es mācos no tevis pieņemt ar rāmu pateicību visus neskaitāmos pārbaudījumus, mācos pateikties par to, kas ir dots, mācos mīlēt arī sāpēs, mācos dot arī tad, kad sirds asiņo un abas rokas ir it kā tukšas. Es veldzējos tevis dāvāto žēlastību pārpilnībā, tātad es dzīvoju.”
Pr. Aivars KURSĪTIS
0 komentāru