Marija gaidībās
Meksikā, netālu no Mehiko Tepejaka pakalnā, ir svētceļojumu vieta, kur Bezvainīgā Jaunava Marija 1531. gada decembrī vairākkārtēji parādījusies acteku indiānim Huanam Djego un 12. decembrī uz viņa apmetņa (tilmas) iezīmogojusi pati savu attēlu.
Vēlāk Dievmāte ir parādījusies Lurdā, Fatimā un citās vietās, taču nekur citur Viņa nav atstājusi savu attēlu, kas nav cilvēku roku darbs. Svētglezna “Svētā Jaunava Marija no Gvadalupes”, kas tulkojumā no acteku valodas nozīmē “Svētā Jaunava Marija, kas samīs akmens čūsku”, ir brīnumu brīnums. Un ne tikai tāpēc, ka tās priekšā uzklausīti daudzi šķietami neizpildāmi lūgumi. Līdz pat šim laikam svētglezna ir bijusi izpētes objekts daudziem zinātniekiem, kuri nonākuši pie vispārsteidzošākajiem secinājumiem.
Vēl joprojām zinātnei ir palicis pilnīgi neizskaidrojams fakts, ka rupjā tilma no agaves šķiedrām, kuras maksimālais lietošanas ilgums ir 20 gadu, vēl pēc 470 gadiem nav izrādījusi ne vismazākās nolietošanās, iršanas vai sadalīšanās pazīmes. Turklāt krāsas joprojām saglabājušas savu svaigumu un mirdzumu. Pētījumi rāda, ka izmantotais materiāls, kas izskatās kā krāsa, nav ierindojams ne dzīvnieku, ne augu valsts, ne minerālu krāsvielu sarakstā un zinātnei nav pazīstams. Tas nav gleznojams, drīzāk attēlam piemīt fotogrāfijas raksturs. Pēdējie pētījumi apstiprina vienu – seja, drānas un mētelis attēlā nav cilvēku roku darbs.
Jaunavai no Gvadalupas ir tās septiņas tipiskās melnās strīpas klēpī, kuru nozīmi zina katrs acteks – šī sieviete ir gaidībās. 1995. gadā P. Mario Rojass, Meksikas Pāvesta Universitātes profesors, ar fonogrammas metodi izdarīja neticamu atklājumu – uz attēla Marijas klēpja apvidū nepārprotami bija dzirdami sirdspuksti. Atkārtotā izmeklēšanā pazīstamais ginekologs dr. Karloss Fernandess del Kastillo apstiprināja, ka sieviete uz Gvadalupes attēla neapšaubāmi gaida bērnu un ka bērna dzimšana ir tuvu.
(Pēc žurnāla “Triumpb des Herzens”)
0 komentāru