Gavēņa laikā Baznīca aicina ticīgos uz intensīvāku lūgšanu dzīvi, savās ciešanās vienojoties ar Kristu, godinot krustā sisto Pestītāju, viņa Vissvēto Miesu, Rētas, Asinis un Krustu. Labi ceļabiedri un iedvesmas avots šajā ceļā ir svētie, īpaši tie, kuri savas dzīves laikā ik dienas pacietīgi nesa mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu Krustu.
No visu svēto kuplā pulka, pirmkārt, jāmin mocekļi, kuri savā miesā nēsāja mūsu Kunga Jēzus Kristus ciešanu zīmes – stigmas (Gal. 6, 17). Stigmas (grieķu valodā “dūriens”) – brūces, rētas, zīmes rokās, kājās un sānā, kas atgādina Kristus rētas, gūtas uz Krusta. Tās asiņo un sāp, sevišķi piektdienās – Kristus nāves dienā.
Kad kristiešiem sāka parādīties augšāmcēlušā Pestītāja ciešanu zīmes, nav noskaidrots. To savulaik secināja nu jau mūžībā aizgājušais priesteris Alberts Budže (Tilža), kurš ir pētījis jautājumu stigmatizētajiem svētajiem. Viņš atzīmēja, ka Jaunās derības Svētajos Rakstos tikai Sv. Jāņa Evaņģēlijā ir runāts par Pestītāja ciešanu zīmēm, kad Jēzus pārliecina neticīgo apustuli Tomu: “Sniedz šurp savu roku, un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27).
Katoliskās Baznīcas senajās grāmatās un svēto dzīves aprakstos nav minēts neviens, kam būtu stigmas, līdz tās saņēma Asīzes Francisks (1182.-1226.), franciskāņu ordeņa dibinātājs. 1924. gadā Francisks lūdzoties Alverna kalnā, ieguva savā miesā Kristus ciešanu brūces. Kopš šī brīža viņa dvēsele bija pārpilna pateicības un gaviļu, kaut miesu līdz pat mūža pēdējai dienai mocīja sāpes. Viņš stigmas centās slēpt. Viņa vistuvākie līdzgaitnieki tās aprakstīja vairāk pēc Franciska nāves.
Franciskam jau kopš jaunības bija trausla veselība bet vēl vairāk to pasliktināja ārkārtīga stingrība pret sevi, nepieļaujot pat visprimitīvākās ērtības. Aso sāpju dēļ kuņģī viņš gandrīz nemaz nevarēja ēst. Acu sāpes noveda līdz aklumam. Naktīs cīnoties ar sāpēm, viņš lūdzās: “Kungs, palīdzi man, lai es panestu savas ciešanas pacietīgi!”
Visas šīs sāpes tomēr nebija Franciskam par šķērsli dvēselē just gaismu, sacerēt un atkal, un atkal dziedāt savu “Saules dziesmu”. Kad Francisks vairs nevarēja pat roku pakustināt, lielais cietējs pārliecinoši teica, ka tieši tas, ko Kungs ar viņu dara, ir viņam vismīļākais, visjaukākais un vispatīkamākais, un ka viņš tikai vēlas visā būt paklausīgs un vienisprāt ar Dieva gribu.
Tuvojoties nāves brīdim, Francisks, gulēdams uz zemes, lūdza brāļus nodziedāt viņa “Saules dziesmu” un pēc tam pats uzsāka 141. (142) psalmu: “Kungs, es piesaucu Tevi, steidzies pie manis, ņem vērā manu balsi, kad es saucu uz Tevi…” Tā dziedādams, viņš aizgāja mūžībā.
Tad nāca daudzi tūkstoši cilvēku un skūpstīja Franciska stigmu vietas rokās, kājās un sānā. Sv. Franciska ciešanu un mīlestības gars ir vajadzīgs vienmēr ikvienam no mums. Dziļa doma ir Sv. Franciska vārdos: “Starp visām tām dāvanām, ar kurām Svētais Gars apveltī mūsu dvēseles, uzvarēt sevi un ciest vienīgi aiz mīlestības uz Dievu, ir tā visgalvenākā”.
No ticības viedokļa vieni stigmas atzīst kā īpašu Dieva dāvanu. Citi domā, ka tās ir intensīvās garīgās dzīves radīts atspulgs cilvēka miesā. Taču nešaubīgi var teikt, ka ar stigmām bija apveltīti ārkārtīgi dievbijīgi cilvēki, kuri izrādīja izcilu mīlestību krucifiksam.
Baznīca kopā ir reģistrējusi 321 stigmatizētu personu. Vairāk nekā puse no tām ir bijušas sievietes. Svētajiem bijušas divējādas Kristus ciešanu zīmes – vieniem redzamas, citiem neredzamas. Pēdējie tikai jutuši sāpes brūču vietās.
Daudz Dieva žēlastību ir pieredzējusi lielā mistiķe Sv. Katrīna no Sjenas (1347.-1380.), uz kuras pieminekļa rakstīts: “Katrīna no Sjenas – tēvijas rota un reliģijas aizsardzība”.
1375. gadā ciemojoties Pizas pilsētā, Katrīnu piemeklēja liels garīgs pārdzīvojums. Baznīcā, uzlūkojot Krustu, viņa gara aizgrābtībā ir redzējusi, ka no krustā sistā Pestītāja tēla izplūst pieci sarkani stari, kas pārdur viņas rokas, kājas un sirdi. No sāpēm Katrīna ir paģībusi, bet brūces viņai ir palikušas līdz mūža beigām. Dzīves laikā tās citiem cilvēkiem nav bijušas redzamas, bet pēc nāves tās redzējuši visi.
Stigmatizēto svēto pulkā bija arī viena no izcilākajām Baznīcas mistiķēm un pirmā sieviete – Baznīcas doktore kristietības vēsturē Sv. Terēze no Avilas (1515.-1582.).
Savas dzīves pēdējos 25 gados Terēze uzsāka Karmela ordeņa reformu un dažādās Spānijas pilsētās izveidoja 17 baskāju karmelītu klosterus, kuros valdīja askētisks dzīvesveids un dziļa lūgšanu dzīve. Terēzes garīgajā dzīvē liela nozīme bija ciešanu upurēšanai Dieva godam. Pārējām māsām viņa bija īsts pacietības paraugs, jo savas ciešanas panesa ar prieku un bez kurnēšanas.
Terēze piedzīvoja daudzas ļoti īpašas Dieva dāvātās pārdabiskās žēlastības, piemēram, tā saucamās ekstāzes, dažādas vīzijas. Kādā reizē Jēzus viņai kā saderināšanās gredzenu pasniedza sava krusta naglu, bet vēl kādas lūgšanas laikā Terēze skatīja eņģeli ar degošu šķēpu, kurš caurdūra viņas sirdi. Tajā brīdī viņa sajuta lielas sāpes, un sirdī vienlaikus ieplūstam lielu Dieva mīlestības uguni. Mūža beigās Terēze bija sasniegusi tādu vienotību ar Kungu, ka spēja sacīt: “Es zinu, ka Dievs ir, jo esmu viņu satikusi”.
Pirmais priesteris, kas saņēma Kristus brūču zīmes, bija Sv. tēvs Pio no Pjetrelčīnas (1887.-1968.). Viņš bija uzticīgs Sv. Asīzes Franciska garīguma mantinieks un visu mūžu veltīja dvēseļu pestīšanas darbam. Tēvs Pio bija plaši pazīstams, ka “Dzīvais krucifikss”.
1918. gada 20. septembrī tēva Pio miesā parādījās stigmas, kas kā atvērtas un asiņojošas brūces saglabājās visu mūžu, izraisot gan mediķu un žurnālistu, gan ticīgās tautas interesi. Īpašas žēlastības, kā arī iekšējo un ārējo ciešanu krustu tēvs Pio nesa pacietīgi. Tas palīdzēja viņam arvien labāk izprast, ka Kalvārija ir svēto kalns (pāvesta Jāņa Pāvila II vārdi tēva Pio beatifikācijā 1999. gada 2. maijā).
Ļaudis no visas pasaules plūda uz Sandžovanni Rotondo, lai tur tiktos ar svēto mūku un gūtu ticības stiprinājumu.
Arī šodien mums ir vajadzīgs ticības stiprinājums. Paklausīsim Jēzus Kristus aicinājumam, lai arvien labāk izprastu Pestītāja ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumus: “Ja kāds grib man sekot, tas lai aizliedz sevi un ik dienas ņem savu krustu un seko Man” (Lk 9,23).
Lūgsim Kungu, lai stigmatizēto un citu svēto aizbildnības dēļ mēs rastu spēku savai garīgajai cīņai un iedegtos ilgās pēc patiesas vienotības ar Kristu, lai ik dienas mūsos vairotos paļāvība uz Dieva žēlsirdību.
Attēlā: Augšāmcēlušais Kristus rāda apustulim Tomam savas rētas
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru