Kristietības pašā sākumā pirms Svētajām Lieldienām ticīgie sāka praktizēt gatavošanos Kristus izpirkšanas galvenajam noslēpumam.
Sākotnēji šis periods ilga tikai vienu dienu, vēlāk tas aizvien palielinājās un sasniedza sešas nedēļas. Tā radās Quaresima — Lielais gavēnis (no latīņu Quadragesimae — 40 dienu gatavošanās Lieldienu noslēpumam). Lielais gavēnis noteica ticīgajiem divas dažādas reliģiskas prakses: gavēni un grēku nožēlošanu. Gavēnis, kas kādreiz bija jāievēro visiem ticīgajiem vecumā no 21 līdz 60 gadiem (izņemot svētdienu), Baznīcā tika ieviests ne agrāk par IV gadsimtu.
Senajos laikos latīņu Baznīcā gavēnis tika ievērots 36 dienas. V gadsimtā tika pievienotas vēl 4 dienas, un šo paražu pārņēma visa rietumu pasaule, izņemot Ambrozija Baznīcu. Senie latīņu mūki ievēroja trīs lielos gavēņus: galveno — pirms Lieldienām; otro — pirms Ziemassvētkiem (to sauca par Svētā Mārtiņa Lielo gavēni); trešo — Sv. Jāņa Kristītāja gavēni — pēc Svētā Gara svētkiem. Ja 36 dienu gavēņa motivējumam bija pamatoti iemesli, tad 40 dienu ilga gavēņa motivējumam iemesli bija vienkārši izcili. Vispirms tika norādīts, ka skaitlis 40 Svētajos Rakstos vienmēr tika identificēts ar sodu un nelaimi. 40 dienas un naktis turpinājās pasaules grēku plūdi, kas pārplūdināja zemi un iznīcināja grēcīgo cilvēci (sk. Radīšanas 7,12). 40 gadus izredzētā tauta klīda pa tuks-nesi. Tas bija sods par nepateicību, pirms ierasties Apsolītajā zemē (sk. Atkārtota likuma 8,2). 40 dienas Ecehiēlam bija jāguļ uz labā sāna, tēlojot Dieva sodu, kas bija jāizcieš Jeruzalemei (sk. Ecehiēlu 4, 6). 40 dienas Mozus gavēja Sinajā, pirms sadzirdēja Dieva atklāsmi (sk. Iziešanas 24, 12 – 17). 40 dienas pa tuksnesi klejoja Elija, mēģinot izbēgt no pagānu ķēniņienes Joēlas un gūt mierinājumu un Jahves pamācības (sk. 3 Ķēniņu 19, 1 – 8). Arī Jēzus pēc kristīšanas Jordānā un pirms publiskās dzīves sākuma 40 dienas un naktis pavadīja, tuksnesī dodoties un gavējot (sk. Mateja 4, 2).
Pagātnē gavēnis sākās Lielā gavēņa pirmajā svētdienā un beidzās Kristus Augšāmcelšanās dienas rītausmā. Taču svētdiena bija svētku diena, tāpēc netika ņemta vērā, skaitot gavēņa dienas. Tāpēc, lai atlīdzinātu 4 gavēņa dienas, kuru šajā gadījumā pietrūka līdz svētajam skaitlim 40, Lielais gavēnis sākās trešdienā pirms Lielā gavēņa pirmās svētdienas. Šo paražu sāka praktizēt Sv. Grigorija Lielā pēdējos dzīves gados (viņš bija Romas pāvests no 590. līdz 604. gadam. Tāpēc Lielā gavēņa sākuma dienas pārcelšanu uz trešdienu, kas vēlāk guva nosaukumu “Pelnu trešdiena”, mēs varam datēt ar VII gadsimta pirmajiem gadiem, tas ir, periodu no 600. līdz 604. gadam. Šī trešdiena guva nosaukumu “Caput Jejunii” vai “Caput Quadragesime”, tas ir, Lielā gavēņa sākumu.
Publisko grēcinieku grēku nožēlošana sākās ar to, ka viņus atstādināja no līdzdalības Euharistiskajā liturģijā. Taču īsto Baznīcas instrukciju izstrādāja Beneventes Koncils 1901. gadā 4. kanonā.
Sākotnējā kristietībā gavēņa laiks bija veltīts katekumenu sagatavošanai, kuri Lieldienu dienā tika nokristīti un uzņemti Baznīcā. Gavēņa praksi kopš seniem laikiem ieviesa dažādu tautu reliģiskie likumi. Piemēram, Indijas svētās grāmatas, Senās Ēģiptes papirusi un Mozus grāmatas satur daudzus priekšrakstus par gavēni.
Austrumu kristieši stingrāk ievēro gavēni nekā rietumu kristieši. Grieķijas baznīcā gavēnis ilgst stingri visas 40 dienas pirms Lieldienām. No tā nevar būt atbrīvots neviens, pat patriarhs. Pirmie kristiešu mūki apēda dienā tikai 12 unces maizes: vienu pusi no rīta, otru — vakarā, uzdzerot to tikai ar dažiem malkiem ūdens. Pagātnē Lielā gavēņa laikā bija atļauts ieturēt ēdienu tikai reizi dienā. Ceturtajā gadsimtā ēda pēc saules rieta. Vēlāk bija atļauts ēst ap plkst. 15.00. XVI gadsimta sākumā baznīcas varas iestādes atļāva pievienot galvenajai ēdienreizei tā saucamo colatio — vieglas vakara uzkodas. Ar laiku stingrie aizliegumi aizvien vairāk tika mazināti. Piemēram, gaļu, kas sākumā tika aizliegta pilnībā visu Lielo gavēni, vēlāk tika atļauts lietot līdz trim reizēm nedēļā, tagad tā aizliegta reizi nedēļā — piektdienās.
Ik gadus Romas Baznīca “Dekrētā par Lielā gavēņa ievērošanu” publicēja precīzus priekšrakstus. Gavēņa prakse pagātnē bija obligāta: tie, kas to pārkāpa, riskēja saņemt stingru sodu. Aizliegumi bija tik stingri, ka VIII Toledas Koncils 653. gadā pavēlēja tiem, kuri bez vajadzības pārkāpa gaļas ēšanas aizliegumu gavēņa laikā, atturēties no tās lietošanas visu gadu. Turklāt viņiem Lieldienās dienā tika aizliegts pieņemt Komūniju.
Kaut arī mūsu dienās gavēņa prakse Katoļu Baznīcā vairs nav tik stingra kā agrāk, diemžēl daudzi neievēro arī to. Pacentīsimies ievērot gavēni, lai mierīgi sagaidītu Kristus Augšāmcelšanās dienu.
Priesteris Genādijs ALFEROVS (Indra)
0 komentāru