Vai varat iedomāties, kā jūtas kurlmēms cilvēks? Viņš nedzird, ko citi viņam saka. Viņš nevar neko pateikt vai uzprasīt. Jūs teiksiet, ka tāpēc eksistē žestu jeb zīmju valoda. Tas tiesa. Bet ja cilvēkam atņemta ne vien dzirdes un runas, bet arī redzes dāvana? Ja viņš zīmes nemaz nevar saskatīt? Jūs varbūt iebildīsiet un apgalvosiet, ka tādu cilvēku nemaz nav. Diemžēl ir. Pat mūsu nelielajā Latvijā viņu ir vairāki desmiti. Divi dzīvo arī Krāslavas rajonā, Dagdas pagastā. Tie ir dvīņu māsa un brālis Romualda un Leons Beitāni.
… Helēna un Jāzeps apprecējās jau brieduma gados – abiem bija pāri trīsdesmit. Kad pasaulē nāca pirmdzimtie dvīņi, vecāki priecājās, ka viņi uzreiz tikuši pie meitas un dēla. Tomēr prieks drīz vien pārvērtās bažās, kad saprata, ka mazuļi nedzird. Sākās neskaitāmas medicīniskās konsultācijas un apsekošanas. Galīgā ārstu diagnoze bija briesmīga: kurlmēmums.
Ar sāpēm sirdī no čet-ru gadu vecuma bērnus nācās sūtīt uz specializēto bērnudārzu, pēc tam uz skolu Rēzeknē. Tur viņi iemācījās zīmju valodu, sāka apgūt citas zinības un dzīves gudrības. Vēlāk sekoja mācības Rīgā speciālās vidējās izglītības iegūšanai.
No galvaspilsētas tika saņemta vēl viena šokējoša ziņa: dvīņiem strauji pasliktinās redze. Saudzējot vecākus, sākumā viņiem neteica, ka te neko nevarēs līdzēt, ka drīz vien bērni kļūs pilnīgi akli. Redzes pavājināšanās sevišķi progresēja Leonam.
Pēc mācībām Rīgā abi sāka strādāt Daugavpilī: Romualda – nedzirdīgo biedrības šūšanas fabrikā, Leons – neredzīgo biedrībā. Drīz vien arī Romualdai redze pavājinājās tiktāl, ka viņa vairs nevarēja ne šūt, ne gludināt un tika pārvesta uz neredzīgo biedrību.
Kādā negadījumā Romualda guva smagu galvas traumu un gandrīz zaudēja dzīvību. Ārsts teica, ka ar šādu traumu izdzīvojot tikai viens no simta. Tomēr Dievs bija žēlsirdīgs, kaut gan ārstēšanās ilga gandrīz gadu.
Līdz ar neatkarības atgūšanu sākās daudzu ražotņu sabrukums. Bez darba palika arī Romualda un Leons. Viņi bija spiesti atgriezties dzimtajās mājās Vecdomē, kur saimniekoja nu vairs tikai vecā un slimā māte.
Nepārtrauktais pārdzīvojumu un bēdu krusts bija iedragājis ciešanu pārņemtās mātes veselību. Taču viņa zināja, ka nav citu līdzekļu ciešanu uzveikšanai, ka vien tās pacietīgi panest. Nesabrukt aplīdzēja arī jau- nākās meitas Regīnas ģimene. Neskatoties uz lielo aizņemtību ārstes darbā Rēzeknē un savu divu bērnu audzināšanā, viņa kopā ar vīru, kā vien varēja, palīdzēja mātei. Arī citi radi un kaimiņi neatteica atbalstu. No izmisuma pasargāja paļaušanās uz Dievu. Helēna neuzskata sevi par pārāk ticīgu cilvēku, taču aizvien pratusi ielikt savas bēdas Dieva rokās un noliekties Viņa rīkstes priekšā. Viņa atzīstas, ka nekas cits jau neatliek, kā tikai paklausīt Kristus pavēlei: “Ņem savu krustu un seko Man!” (Mt. 16,24). Gaušanās un žēlošanās pārbaudījumu nastu nepadara vieglāku.
Sāpīgi bijis dzirdēt ļaužu valodas, ka šāds Dieva sods neesot bez iemesla, gan jau tas uzlikts par kaut kādiem smagiem grēkiem. Vai tad daudzi lielie svētie, kas savā dzīvē daudz cietuši, arī tika sodīti par grēkiem?
Jēzus ir teicis: “Nāciet pie Manis visi, kas esat bēdīgi un apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet Manu jūgu uz sevis un mācieties no Manis … un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm”. (Mt. 11, 28-29).
Kā lai netic Dieva apsolījumiem, ja tie nepārtraukti apstiprinās tavā dzīvē?
Helēna atceras šādu gadījumu. Kādu sestdienas vakaru, kad Leons ilgi aizkavējās pirtī, viņa uz kruķiem aizkliboja palūkoties, kas noticis. Viņa redzēja, ka dēls iznāk no pirts, bet, novirzījies no orientiera, dodas taisni uz dziļā dīķa pusi. Vēl solis, un viņš iekritīs ūdenī. Lielā paļāvībā un sirdssāpēs māte iesaucās: “Jaunava Marija, palīdzi!” Un brīnums – dēls apstājās, pagriezās un devās uz mājas pusi. Līdzīgu piemēru sāpju sagrauztajai mātei ir neskaitāms daudzums.
Kā lai netic tam, ka “saviem eņģeļiem Viņš (Dievs) pavēlēja tevis labā, lai viņi tevi sargātu uz visiem taviem ceļiem” (Ps. 90,11)? Kas tad vada neredzīgo Romualdu, kad viņa saimnieko pa virtuvi vai kūti? Kas tad aizsargā Leonu no nelaimes, kad viņš dodas peldēties uz ezeru vai pa intensīvas satiksmes lielceļu dodas uz trīs kilometrus attālo Dagdu iepirkties? Un kas cits kurlajam un aklajam vīrietim stāv klāt, kad viņš zāģē mežā kokus vai skalda malku?
Gadi rit, un Beitānu ģimenē stāvoklis kļūst arvien bēdīgāks. Helēnai aiz muguras nu jau 82 mūža gadi, kuru smagumu apgrūtina neskaitāmas dvēseles un miesas kaites. Kājas neklausa, asaras galīgi sabeigušas redzi, ir problēmas ar aizkuņģa dziedzeri.
Bet galvenais – samilst dvēseles sāpes. Kas notiks ar viņas nu jau gandrīz piecdesmitgadīgajiem bērniem, kuru dzīvība kurlmēmuma un akluma dēļ pakļauta tik daudzām briesmām? Valstī nav pat nespējnieku patversmes, kas parūpētos par šāda tipa I grupas invalīdiem. Kur šiem dzīves pabērniem rast patvērumu, kad mātes vairs nebūs šaisaulē? Kur viņi varētu atrast vismaz pašu nepieciešamāko: ēdienu, pajumti, drošību?
Mātes sirdi nospiež rūpes arī par tuvāku nākotni – par izdzīvošanu tuvojošās ziemas puteņos un aukstumā. Viņi, šie trīs nelaimīgie cilvēki, vairs nevar pacelt savu krustu vieni, bez citu palīdzības. Jāatrod kāds atsaucīgs cilvēks, kurš gatavs vismaz šoziem pārnākt uz dzīvi viņu lauku mājā un sniegt savu atbalstu, savu palīdzīgo roku katru dienu.
Uzklausiet izmisušās mātes pazemīgo lūgumu. Labie cilvēki, atsaucieties, palīdziet! Zvaniet pa telefonu 5653594 un palīdziet nevarīgajai mātei, kuras pārbaudījumi ilgst gandrīz 50 gadu garumā.
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru