Tieši tā par savu ticību Dievam spriež vairāki kristieši. Vai viņiem ir taisnība?
Pirmais jautājums, kas rodas sakarā ar šo problēmu, – kāds dievs ir jūsu sirdī? Vārds „dievs” ir lietots ar mazo burtu, un tas nav nejauši. Parasti tiem cilvēkiem, kas neapmeklē baznīcu, nepiedalās Baznīcas sakramentos, ir ļoti miglains priekšstats par īstu Dievu, par Dieva Trīsvienību, par mūsu Glābēju – Jēzu Kristu. Vai tiešām viņu sirdī mīt dievs? Iespējams, ka tie ir tikai viņu personiskie priekšstati par Dievu.
Kad cilvēks ir saslimis, viņš gan nesaka: „Kāpēc man jāiet uz poliklīniku? Kādi ārsti?! Esmu brīva personība, un man nav vajadzīgi starpnieki! Zāles un šprices ir manā sirdī.” Kad cilvēks iet uz darbu, viņš arī nepaziņo savam priekšniekam: „Atvainojiet, bet šodien savā sirdī jau esmu pastrādājis. Neuztraucieties, darba alga arī ir manā sirdī” Vai ir pareizi izturēties pret Dievu kā pret mājdzīvnieku, piemēram, bruņurupucīti, kuru var „kopt” kādā noslēpumainā stūrītī?
Iespējams, kāds sakarā ar to paudīs savu sašutumu: „Nedrīkst salīdzināt materiālo un garīgo!” taču, ja mēs tik nopietni domājam par savu veselību, darbu, algu un citām mūsu dzīves reālijām, vai drīkst tik bezatbildīgi izturēties pret mūžīgām un paliekošām dzīves vērtībām?
Pieredze rāda, ka cilvēki, kas atdala sevi no Baznīcas, nereti kļūst par apšaubāmā garīguma pārstāvju – dažādu ekstrasensu, tā saucamo „balto magu” un pārējo „brīnumdaru” – upuriem. Bieži vien šie „palīgi” izmanto savos rituālos ikonas, sveces, pat lasa lūgšanas. Taču mums ir jāsaprot, ka sātans ļoti reti rāda savu īsto seju. Biežāk viņš vienkārši maskējas, pievilina cilvēku ar acumirklīgu rezultātu. Bet viņam ir viens mērķis – aizvest cilvēku no Dieva un pakļaut mūžīgai bojāejai.
Bieži mēs uztveram Dievu un Baznīcu kā burvju nūjiņu. Un domājam apmēram tā: „Lūk, tagad es nolikšu baznīcā sveci, bet Dievs man dos to un to. Vai arī jautājam: „Kur nolikt svecīti, lai man būtu veselība?” Līdz ar to Baznīca pārvēršas par sava veida pareizticīgo ceremonijas „balto maģiju”. Šajā situācijā Dievs vairs nav personība, ideāls, uz kuru tiecas cilvēka dvēsele, bet vienkārši līdzeklis materiālo mērķu sasniegšanai.
Kāpēc cilvēkiem ir vajadzīga Baznīca? Vai Dievs ir vienaldzīgs pret cilvēka vajadzībām? Vai tad nedrīkst lūgties Dievam un pasīt piepildīt kādu vēlēšanos? Protams, ka drīkst. Un Baznīca savos dievkalpojumos lūdzas par labklājību un mieru. Dievs ir radījis cilvēku un paredzējis, ka cilvēks ir spējīgs „normāli funkcionēt”, t.i. dzīvot šī vārda īstākajā nozīmē, tikai saskarsmē ar Dievu. Piemēram, elektroierīce var pildīt savas funkcijas tikai tad, ja tā ir pieslēgta pie rozetes. Mēs varam izpušķot gludekli ar ziediem un lentēm, taču gludināt bez elektrības tas tik un tā nevarēs. Baznīca un Baznīcas sakramenti ir tieši tas „vads”, kas savieno cilvēku ar Dievu. Protams, lūgties var arī vienatnē. Taču Dievs ir radījis Baznīcu kā vienotu organismu, Kristus Miesu, un visi tā locekļi ir nepieciešami cits citam. Un šī cilvēku paļāvība uz Kristu nav vājība, par ko reizēm saka tā: „Paši neko nevar, tāpēc lūdzas Dievam.” Nedrīkst lūgties Dievam tikai tāpēc, lai pastāvīgi kaut ko diedelētu. Tikai saskarsmē ar Dievu mūsu dvēsele atveras un sāk dzīvot.
Priesteris Rostislavs TEREHOVS
Laikraksts “Ezerzeme” Nr. 19 (10.03.2015.).
“Ezerzemes” redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,36 EUR.
Lasi “Ezerzemi” elektroniskā versijā! Vairāk info: [email protected]
0 komentāru