Nāve ir zemes dzīves noslēgums. Mūsu dzīves tiek mērītas laikā, kura gaitā mēs maināmies, novecojam, un, tāpat kā visām dzīvām būtnēm uz zemes, arī cilvēkam nāve ir viņa dzīves parasts noslēgums. Šis nāves aspekts piešķir neatliekamību mūsu dzīvei: tas, ka esam mirstīgi, mums atgādina, ka mūsu dzīves laiks ir ierobežots:
“Piemini savu Radītāju savā jaunībā [..], pirms pīšļiem būs atkal atgriezties atpakaļ zemē un kļūt par to, kas tie iepriekš bijuši, un garam atkal atgriezties atpakaļ pie Dieva, kas to ir devis.” ( Māc 12, 1. 7) (nr. 1007).
* Nāves brīdī dvēsele tiek atšķirta no miesas, taču tad, kad Dievs mūs augšāmcels, Viņš mūsu pārveidotajai miesai atdos neiznīcīgu dzīvi, savienojot to ar mūsu dvēseli, tāpat kā Kristus ir augšāmcēlies un dzīvo mūžīgi, arī mēs visi augšāmcelsimies pēdējā dienā (nr. 1016).
* Ko nozīmē “augšāmcelties?” Nāves brīdī, kad dvēsele tiek atšķirta no miesas, cilvēka miesa satrūd, turpretī dvēsele satiekas ar Dievu, taču tā nepārtrauc gaidīt brīdi, kad varēs no jauna savienoties ar savu apskaidroto miesu (nr. 997).
* [..] taču šī miesa būs pārveidota apskaidrotajā miesā (Flp 3,21), “garīgajā miesā” (1 Kor 15,44), (nr. 999).
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
0 komentāru