Ar Pūpolu svētdienu (16. martu), ko tagad sauc arī par otro Ciešanu svētdienu, Rietumu rita kristieši uzsāks Lielo jeb Kluso nedēļu. Notikums ar sagaidīšanu Jeruzalemē, ar palmu zariem un saucieniem “Hosanna!” bija tikai neliela epizode Kristus dzīvē, bet vēlāk pāri visam klājās krusta un ciešanu ēna.
Ar kādām jūtām mēs dzīvosim līdzi Jēzus ciešanu un nāves stāstam? Vai ciešanu Lielā nedēļa būs tikai atceres stunda par lielo vēstures traģēdiju pagātnē? Varbūt krustā Piekaltais kādam ir tikai folkloras varonis, par kuru var uzņemt filmu, kas izsauc aizkustinājumu un saviļņojumu? Ko šis stāsts īsti nozīmē šīsdienas cilvēkam? Vai no tā varētu smelt spēku, kas iespaidotu viņa dzīvi? Vai ir tā, ka šis krusts mani saista, satriec, ka es nespēju no šī krusta ēnas aiziet, kamēr neesmu stingri apņēmies: man jāmaina dzīve?!
Lielajā Piektdienā sirds klusumā man noritēs saruna divatā ar Jēzu par manu apžēlošanu. Es noliekšos pāri krustam, kas guļ uz zemes, un no visas sirds sacīšu: “Tu mani sauci. Par mani Tu izcieti mokas pie krusta. Šeit es esmu, Kungs!”
Ciešanu apraksts Evaņģēlijā nav saprasts, kad to lasa vai klausās kā literāru sacerējumu. Ja uztraucos tikai par sliktajiem jūdiem, ļauno Kaifasu, gļēvo un bailīgo Pilātu un nežēlīgajiem bendēm, tad es neko neesmu sapratis. Īstie bendes nav tie, kuri vēsturiskā nozīmē bija tikai izpildītāji šajā Jēzus procesā. Īstie bendes ir šīs pasaules grēki — es esmu grēkojis!
Manas dzīves trūkumi un vājības, vienaldzība, nepaklausība un lepnība saistīti ar Kunga krustu. Ciešanu aprakstā stāstīts par manu dzīvi un norādīts uz mani. Kaifass esmu es. Mana cietsirdība, izliekoties par taisnīgu, ir tikai stūrgalvība — tas ir Kaifasa gars. Arī Pilāts esmu es. Manas šaubas, mana nenoteiktība un tukšie kompromisi pataisa mani par Pilātu. Bende, kurš norauj Jēzum drēbes un dzen naglas rokās un kājās, tas atkal esmu es. Mani grēki ir āmura sitieni pa naglām. Mana baudkāre sniedz Viņam etiķi un rūgto žults dzērienu. Mācekļi, kuri aizbēga, tie esam visi mēs. Mūsu bēgšana no pienākumiem, kurus Dievs mums uzlicis, ir bēgšana no krusta Lielajā Piektdienā. Un Pēteris, kurš Pestītāju noliedza, atkal esmu es — cik daudz reižu es esmu aizliedzis Viņu! Kā baidos stāvēt Viņam blakus! Cik bieži esmu kaunējies, kad kāds ieraudzīja mani lūdzamies, pārmetam krusta zīmi! Visa šī nožēlojamā, gļēvā baiļošanās ļaužu priekšā ir mācekļu bēgšana no Kunga. Par šo savu nožēlojamību es dzirdu Lielajā Piektdienā ciešanu aprakstā. Tas ir manas dzīves stāsts.
Lai Dievs dod, ka arī tas stāsts par apustuli, kurš neaizbēga, bet uzticīgi stāvēja zem krusta, būtu reizē arī stāsts par mani. Kaut arī uz mani attiektos Pestītāja vārdi, kurus Viņš pateica slepkavam: “Vēl šodien ar Mani būsi paradīzē!” Lai Dievs dod, ka Viņa Asinis manā dvēselē būtu auglīgas kā pie virsnieka, kurš pārdūra Jēzum sānu un par Krustā Piekalto nāca atziņa: “Patiesi, Viņš ir Dieva Dēls!”
Krusts ir manas pestīšanas un manas mūžīgās dzīves zīme, un mans ceļš pie Tēva iet pāri Golgātai. Lielā nedēļa ir saistīta ar mani, un zem krusta man jāmaina dzīve, lai arī man pienāktu Lieldienas.
(Pēc H. Zuzo Brauna)
Genovefa KALVIŠA
0 komentāru