Lielā gavēņa sākumā Baznīcas liturģija mums piedāvā apcerēt kārdinājuma tēmu. Kārdināti tika ne tikai Ādams un Ieva, bet pat mūsu Kungs Jēzus Kristus — jaunais Ādams. Tomēr starp pirmā cilvēka un Pestītāja attieksmi pret kārdinājumu ir krasa atšķirība: Ādams un Ieva padevās un sagrēkoja, bet Kungs uzvarēja ļaunā gara slazdus un mūs atpestīja no grēka. Tādējādi Jēzus Kristus arī ir īstais Ādams — tādas cilvēces prototips, kādu Dievs to vēlējās.
Šajā dzīvē ar kārdinājumiem sastopas katrs cilvēks. Tiklīdz persona sāk lietot prātu, kļūst atbildīga un brīva, ļaunais gars ar visām savām viltībām un “vieglās” dzīves piedāvājumiem uzreiz brutāli ielaužas katrā darbībā, vietā, situācijā utt. Nelabais vēl cilvēkam tikai ļaunu, un nav tāda cilvēka, kuram būtu izveidojusies imunitāte pret kādu no visdažādākajiem kārdinājumiem.
Ne tikai Ēdenes dārzā, bet arī mūsdienās cilvēki ir pakļauti dubult-kārdinājumam: zināt visu, bez nekādiem ierobežojumiem, kā arī pašiem pārvaldīt savu dzīvi un īstenot visu, kas vien ienāk prātā, neciešot aizrādījumus ne no Dieva, ne no Baznīcas, ne no sabiedrības, ne pat no līdzcilvēku puses. Arī mūsdienu cilvēks stiepj savu roku aizliegtā koka virzienā, nevis nopietni, pateicīgi un priecīgi bauda visas tās bagātības, kuras viņam ir atļautas, pat silti ieteiktas. Diemžēl daudzi uzskata, ka Dievs mums kaut ko aizliedz, nevēlēdams labu savām radībām, bet gan cenšoties pakļaut, pazemot, pat paverdzināt cilvēku kā dresētu suni. Nelaimīgie cilvēki, kas šādi domā, uztver Dievu nevis kā mūsu mīlošo Tēvu, bet gan kā ienaidnieku, despotu.
Taču viss ir gluži pretēji! Ja Dievs mums kaut ko liedz, tad tas ir tikai tāpēc, ka Viņš mūs ļoti mīl un zina, ka aizliegtais nopietni kaitēs cilvēkam, īpaši viņa dvēselei. Par nožēlu ne visi cilvēki bez nosacījumiem uzticas Dievam, un, nepareizi izmantodami savu brīvību, daudzi tomēr dara pēc sava prāta… Viņi ēd aizliegto augli un atklāj, ka ir kaili savā neticībā, naidā un bezcerībā, ka pelna nicinājumu savā lepnībā, ir paverdzināti savā brīvībā…
Jēzus Kristus, līdzīgs mums visā, izņemot grēku, arī tika ļaunā gara kārdināts (Mt 4, 1-11).
Pestītājs piedzīvoja tos pašus kārdinājumus, kādi reiz bija Izraēla tautai tuksnesī, ceļā uz Apsolīto zemi: varas, baudas un bagātības kārdinājumus. Izraēla tauta padevās, bet Kungs uzvarēja! Svētais Augustīns atgādina, ka mūsu Pestītājā mēs uzvaram savus kārdinājumus, ja rīkojamies kā Viņš — gavējam, gandarām un lūdzamies, uz ko arī mudina Lielā gavēņa noskaņojums.
Lielākais kārdinājums, ko piedzīvo cilvēks, allaž ir bijis šāds — neraugoties uz savu niecību, būt lielam “kā Dievs”: tā izturēties un par tādu izlikties arī citu cilvēku priekšā. Kristus būtiskākā mācība mums ir tā, ka Viņš — īstais, lielais Dievs — kļuva mazs kā cilvēks, pat tika kārdināts. Bet, ja Ādams un Izraēlas tauta izrādījās bezspēcīgi kārdinājumu priekšā, tad Jēzus Kristus šajā situācijā atklāja savu spēku. Caur Ādamu pasaulē ienāca grēks, bet caur Kristu — pestīšana (Rom 5, 12-19).
Kārdinājumi ir atkarīgi no cilvēka personības, no vides, vecuma, profesijas, interesēm, vēl no citiem aspektiem. Bet skaidrs ir viens: kār- dinājumi vienmēr ir mums blakus un uzbrūk, kad mēs vismazāk esam tiem gatavi. Tieši tāpēc ir lietderīgi aizvien uzskatīt par aktuāliem Kristus brīdinājuma vārdus: “Esiet nomodā un vienmēr lūdzieties! Nožēlojiet savus grēkus un ticiet Evaņģēlijam!” (sal. Lk 21, 36; Mk 1, .15) Rezultātā tieši kārdinājumu brīžos cilvēks parāda, vai viņš tiešām ir brīvs un vai prot saprātīgi izmantot savu brīvību, paliekot uzticīgs Dievam un Viņa dotajai Atklāsmei.
Priesteris Mihails SIVICKIS, Andrupene
(No “Mieram tuvu”)
0 komentāru