* Jēzus kārdināšana. Evaņģēlijos runāts par kādu laika sprīdi, kuru Jēzus pavada tuksneša vientulībā tūlīt pēc tam, kad Jānis Viņu nokristīja: “Gars aizveda Jēzu tuksnesī (Mk 1,12), un Viņš paliek tur četrdesmit dienas bez ēšanas; viņš dzīvo ar savvaļas zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpo (Mk 1, 12-13). Kad šīs četrdesmit dienas ir pagājušas, sātans Viņu kārdina trīs reizes, meklēdams, kā varētu izjaukt Viņa — Dēla — attiecības ar Tēvu. Jēzus atvaira šos uzbrukumus, kuros atkārtojas Ādama kārdināšana paradīzes dārzā un Izraēļa kārdināšana tuksnesī, un velns “atkāpās no Viņa līdz laikam” (Lk 4,13); (nr.538).
* Jēzus kārdināšana pauž to, kādā veidā Dieva Dēls ir Mesija, pretstatā tam, ko Viņam piedāvā sātans un ko cilvēki (Mt 16,21-23) pēc sava ieskata vēlas Viņam piedēvēt. Lūk, kāpēc Kristus ir uzvarējis kārdinātāju mūsu labad: “Jo mūsu Augstais priesteris nav tāds, kas nespēj just līdzi mūsu vājībām, bet ir tāpat pārbaudīts visā, atskaitot grēku” (Ebr 4,15). Ievērodama četrdesmit dienu ilgo Lielo gavēni, Baznīca katru gadu pievienojas Jēzus noslēpumam tuksnesī (nr.540).
* Gandarīšanas laiks un dienas liturģiskā gada laikā (Gavēņa laiks, katra piektdiena, kurā tiek pieminēta Kunga nāve) ir svarīgākie brīži Baznīcas gandarīšanas praksē (Vatikāna II koncils). Šie brīži ir īpaši piemērots garīgajiem vingrinājumiem, gandarīšanas liturģijai, gandarīšanas svētceļojumiem, labprātīgai atturībai — gavēnim un žēlsirdības darbiem, lai brālīgi dalītos ar citiem (karitatīvais darbs un misija); (nr.1438).
0 komentāru