* Dieva Dēla atnākšana uz zemes ir tik grandiozs notikums, ka Dievs ir gribējis to sagatavot gadsimtiem ilgi. “Pirmās derības” (Ebr 9,15) riti un upuri, tēli un simboli — it viss norāda uz Kristu, kā Dievs to ir nostādījis. Dievs Viņu sludina ar Izraēlī dzīvojošo praviešu muti. Turklāt arī pagānu sirdīs Viņš modina neizprotamas ilgas pēc šīs atnākšanas (522).
Svētais Jānis Kristītājs ir Kunga tiešais priekšgājējs (Apd 13,24), kas sūtīts sagatavot Viņam ceļu (Mt 3,3). Būdams “Visaugstā pravietis” (Lk 1,76), viņš pārspēj visus praviešus (Lk 7,26), viņš to vidū ir pēdējais (Mt 11,13), viņš uzsāk Labās Vēsts sludināšanu (Apd 1,22; Lk 16,16); vēl būdams savas Mātes miesās, viņš apsveic Kristus atnākšanu (Lk 1,41) un rod savu prieku, būdams “līgavaiņa draugs” (Jņ 3,29), uz kuru viņš norāda, ka “Dieva Jēru, kas nes pasaules grēku” (Jņ 1,29). Iedams Jēzum pa priekšu “Elija garā un spēkā” (Lk 1,17), viņš liecina par Jēzu gan ar savu sludināšanu un grēku nožēlas kristību, gan arī, visbeidzot, ar savu mocekļa nāvi (Mk 6, 17-29) (523.)
* Svinēdama Adventa (lat. adventus) liturģiju, Baznīca katru gadu dara klātesošas gaidas pēc Mesijas atnākšanas: iesaistoties Pestītāja pirmās atnākšanas (lat. adventus) ilgajā sagatavošanas laikā, ticīgie atjauno savas kvēlās ilgas pēc Viņa otrreizējās atnākšanas (lat. adventus) (Atkl 22,17). Svinot sava Priekšteča dzimšanu un mocekļa nāvi, Baznīca pievienojas viņa vēlmei: “Viņam jāaug, bet man jākļūst mazākam” (Jņ 3,30) (524.)
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
0 komentāru