Visu svēto dienā 1. novembrī atceramies tos, kuri pēc šīs zemes dzīves gaitām jau ir debesīs.
Taču šī diena it kā savijas ar 2. novembri — Mirušo piemiņas dienu. Par visiem svētajiem Bībelē atrodam apustuļa Jāņa Atklāsmes grāmatā: “Liels pulks — ko saskaitīt neviens nevarēja — no visām tautām, ciltīm, tautībām un valodām stāvēja goda krēsla priekšā un Jēra priekšā, apģērbti baltās drēbēs un ar palmu zariem rokās” (Atkl. 7,9).
Pati doma atcerēties visus svētos sniedzas līdz pat kristietības pirmajiem gadsimtiem. Austrumu baznīcā jau 4.gs. pieminēja savus mocekļus — 13. maijā. Antiohijas bīskaps sv. Jānis Zeltmute raksta, ka Antiohijas baznīcā mocekļu piemiņas diena bija pirmā svētdiena pēc Vasarsvētkiem. Mūsdienās grieķu katoļi šo svētdienu sauc par Visu svēto svētdienu.
Austrumsīriešu liturģijā visi svētie tiek pieminēti pirmajā piektdienā pēc Lieldienām. Romas liturģijā sākumā visi svētie tika pieminēti 13. maijā. Pāvesta Bonifācija (608-615) laikā šī diena kļuva slavena ar to, ka imperators Fokus pagānu Panteona templī, ko jau apmēram 100 gadus ne-viens nelietoja, dāvināja kristiešiem un 610. gada 13. maijā tur tika ierīkota kristiešu svētnīca. To konsekrēja Jaunavas Marijas un mocekļu godam. Rakstiskā liecība vēsta, ka pāvests tur atļāva ievietot mirstīgo at-liekas no katakombām.
Kāpēc Visu svēto piemiņai tika izvēlēts 1. novembris? Pāvests Gregors III (731-741) iekārtoja Svētā Pētera bazilikā kapelu Visu svēto godam un to iesvētīja 1. novembrī. Tā radās ieraša šajā dienā atcerēties visus svētos. Šī tradīcija sākumā bija Anglijā un Īrijā. Pāvests Siksts IV (1471-1484) šiem svētkiem noteica vigīliju un pavēlēja svinēt 8 dienas.
Mirušo piemiņas diena sākumā tika svinēta dažādos laikos. Pirmoreiz Mirušo piemiņas dienas svinēšanu klosteriem noteica svētais bīskaps Izidors no Seviļas (mir. 636.). 9.gs. abats Eigids no Fuldas norādīja, ka 17. decembrī būtu svinama Mirušo piemiņas diena. Tā turpmāk tika svinēta vairākos klosteros, īpaši Eiropā — Šveicē, Itālijā, Francijā, Vācijā, Anglijā. Vienīgi datums vēl nebija īsti noteikts. Vienā vietā tas bija 17. decembris, citā — 14. vai 26. janvāris.
998. gadā Klunī klosteris Francijā šo piemiņas dienu kā pirmais sāka svinēt 2. novembrī. Abats sv. Odilons (mir. 1048.g.) visos klosteros ieteica par mirušajiem celebrēt sv. Misi, dziedāt psalmus un ar aizlūgumiem pagodināt visus ticīgos mirušos. Tūlīt pēc Visu svēto dienas tika sastādīta īpaša liturģija, ko ātri pārņēma klosteri. Romā 2. novembri jau sāka svinēt 13.gs.
Mirušo piemiņa bija zināma arī pagānu tautām. Bija pazīstama t. s. parentālija romiešiem — ziedojumi un svinības par piemiņu nomirušajiem vecākiem, kas notika no 13. līdz 22. februārim. Pagāni mirušos pieminēja ar ēdieniem un dzērieniem kapsētā un mājās. To viņi dara arī tagad. 567. gadā Tursas sinode pieņēma lēmumu aizliegt šos pagānu pasākumus.
Kristieši sākumā savus mirušos atcerējās trešajā dienā pēc nāves. Tagad pareizticīgie cenšas savus mirušos apbedīt trešajā dienā pēc nāves. Katoļi atceras savus mirušos gadadienā. Vēl tika atzīmēta 7. un 30. diena, pareizticīgajiem — 40.
No 15. gs. beigu posma Spānijā dominikāņi sāka 2. novembrī celebrēt trīs Svētās Mises — kā Ziemassvētkos. Pāvests Benedikts XIV (740-1758) 1748. gadā šo privilēģiju apstiprināja Spānijas, Portugāles un Latīņamerikas prieteriem. Pāvests Benedikts XV (1914-1922) 1915. gada 10. augustā to attiecināja uz visiem Romas katoļu prieteriem sakarā ar lielajiem upuriem I Pasaules kara laikā.
Mūsdienās 2. novembrī notiek arī sēru procesijas dievnamā, kapsētā vai apkārt baznīcai. Sekojot priesterim, ticīgie dzied “Viņās pastardienas briesmās”. Procesija simbolizē cilvēces vēsturisko ceļojumu uz mūžīgā Tēva mājām. Procesija atgādina mūsu zemes dzīvi un ceļojumu uz mūžību kopā ar tiem, kuri jau atdusas Dieva mierā. Tas ir mūsu ticības apliecinājums mūžīgai dzīvei un augšāmcelšanai no miroņiem.
Pāvests sv. Pijs X (1903-1914) Mirušo piemiņas dienā piešķīra 8 dienu atlaidas, sākot no 2. novembra. Katrs ticīgais var saņemt atlaidas par mirušajiem šķīstītavā. Pilnīgas atlaidas var iegūt tikai vienreiz dienā, bet jāizpilda trīs noteikumi: bikts (svētdarošs Dieva žēlastības stāvoklis); Svētā Komūnija; lūgšana Svētā Tēva nodomā (“Tēvs mūsu…”, “Es ticu…”).
Izmantosim šīs iespējas, lai palīdzētu saviem mirušajiem. Viņi mūs gaida, lai tiktos augšā aiz zvaigznēm.
Apkopoja pr. A. BUDŽE
0 komentāru