(Svētdienu skolu ticības mācības skolotāja, Skaistas pamatskolas 1932.g. absolventa Konstantīna Orupa runa1939.g.7. janvārī Sivergala pamatskolā).
Ir ļoti skaisti iededzināt šo apbrīnojami mirdzošo eglīti, kas saskan ar baznīcas tradīciju. Šī labā paraža (eglītes dedzināšana) ir saglabājusies no viduslaikiem (16.g.s.)
Jūs, man šķiet, esat novērojuši eglītes zaļumu un krāšņumu kā ziemā, tā arī vasarā, jo tā zaļo ziemas aukstumā tik pat kā vasaras karstumā, un tas mums ir zināms no dabas. Novērojot eglītes pastāvīgumu, mēs varam no tās daudz ko smelties un mantot priekš sevis, jo tā tieši ar savu pastāvīgumu, varētu teikt — raksturu, cilvēkiem rāda, ka tiem vienmēr jābūt pastāvīgiem un noteiktiem visās lietās un vietās.
Bet ko simbolizē eglītes zaļums? Eglītes zaļums ir tā labā un cēlā īpašība vai pazīme, kuru cilvēki varētu mantot. Bet tagad rodas jautājums, kā to lai izdara, lai šo eglītes zaļumu un krāšņumu cilvēki iemanto. Man šķiet, ka tas ir ļoti vienkārši. Eglītes zaļums būtu pielīdzināms cilvēku labiem tikumiem, viņu morāliski – ētiskai dzīvei pēc visaugstākās sirdsapziņas, ka tiem vienmēr jābūt krietniem, labiem un akurātiem visos vārdos un darbos, noteiktiem kā tagad, tā arī vienmēr, vēlēt citiem cilvēkiem labu un pašiem dzīvot pēc sirdsapziņas, jo cilvēka sirdsapziņa ir tā iekšējā balss, dievišķais impulss sirdī un tā tiesnesis, kurš vienmēr atgādina, ka labs ir jādara un slikts ir jāatmet.
Ja tā mēs savu dzīvi iekārtosim un dzīvē mantosim visu labo un skaisto, tad reizē ar to mēs būsim ieguvuši vienu labu, skaistu īpašību, — eglītes pastāvīgumu. Citiem vārdiem sakot, eglītes zaļums ir cilvēku labie tikumi, viņu labie darbi un dzīve kristīgā garā.
Tālāk, dārgā skolas jaunatne, jums pieder nākotne, tāpēc katram atsevišķi vajag izkopt un izdaiļot savu dvēseli un sirdi, izveidot krietnu raksturu, iegūstot labus, skaistus tikumus.
Jūs redzat šovakar šo mirdzošo, apbrīnojamo svecīšu gaismā, skaisto eglīti. Šī eglīte simbolizē pašu Kristu kā dzīvības koku. Svecītes mirdz un laistās savā mirdzumā, un katra atsevišķi izstaro spožo gaismu, lai mēs tiekam vairāk apgaismoti un sasildīti. Šī sveču gaisma simbolizē Kristu kā gaismas nesēju pasaulē. Tas rāda, ka tikai Kristus ir bijis tā īstā pasaules gaisma, kas apgaismo cilvēka mūža ceļu. Tā mēs vislabāk varam sasniegt to pēdējo katra cilvēka mērķi — augstāko pilnību Dievā un iemantot svētlaimību. Eglīte ir bagāti pušķota visādiem gardumiem, skaistumiem, ornamentiem un izgreznojumiem. Ko tas viss nozīmē? Tas nozīmē, ka Dievs ir kā visaugstākā un pilnīgākā būtne, kura eksistē mūžīgi ārpus laika un telpas, uzupurējusies un labvēlējusies cilvēku labā, un mums, cilvēkiem, ir devusi visdažādāko un vispilnīgāko mantu — pašu Jēzu Kristu ar dzīves mācību — daiļot savas jaunās dvēseles ar labiem tikumiem.
Un tāpēc mēs caur viņu dabūjam visādas žēlastības. Arī jūs, skolas jaunatne, esiet un palieciet līdzīgi Kristus Kungam, kurš, nākot virs zemes, nesa cilvēkiem īsto, mūžīgo patiesību.
Man ir svēts pienākums jūsos modināt šo svētīgo apziņu un aicināt visus palikt par gara gaismas nesējiem starp tiem līdzbiedriem, kas varbūt dažādu apstākļu dēļ nav varējuši iet gaismas ceļu.
Noslēgumā gribu jums likt tuvu pie sirds, lai jūs visi būtu skolas ziedošā jaunatne, kā šīs nesavtīgi degošās sveces. Lai jūs jau no mazām dienām sētu Kristus mīlestības sēklu cilvēku sirdīs un domās, katrs savā ģimenē, savā mājā, savā apkārtnē, un nestu īsto Kristus gaismu visiem līdzcilvēkiem, jebkādos apstākļos tie nebūtu. Galvenais, ka cilvēku nedrīkst iespaidot nekas, viņam ir jāpaceļas pāri pār visu, un tam jābūt stipram un nelokāmam kā simtgadīgam ozolam, jāpārvar visas dzīves grūtības ar smaidu uz lūpām un jābūt izturīgam pret visām dzīves vētrām un aukām.
P.S. Protams, darbs ir grūts, bet augļi būs saldi.
Lai Ticība, Cerība un Mīlestība pavada jūs visa mūža garumā!
Gaismas kalnā 1939.g. 4. janvārī
* * *
Konstantīns Orups (1913-1951) dzimis Skaistas pagastā Smildziškos. No 1938.g. strādāja kā skolotājs praktikants Kazinču, Sivergalas, Vecozolu un Ļudviķu pamatskolās, vienlaikus pasniegdams ticības mācību. Ar 1940. gadu darba gaitas uzsāka Izvaltas pamatskolā. No 1944.-1951.g. strādāja Ļudviķu pamatskolā Skaistas pagastā kā skolas pārzinis.
K. Orups — neatkārtojama un unikāla personība ar augstu intelektuālo un kultūras līmeni.
Savā autobiogrāfijā raksta 1944. gada vasarā: “Vēlos ideāli strādāt savā dzimtajā pusē un lauku bērnus ne tikai mācīt, bet arī audzinot viņos darba mīlestību, mīlestību arī uz dzimto pusi un cieņu pret cilvēkiem”.
Skaistas pamatskolas muzeja fonda materiālu apkopoja Viktorija URBANOVIČA
0 komentāru