Kad Dievs radīja pasauli, Viņš sešas dienas strādāja, bet septītajā atpūtās. Radīšanas grāmatā ir teikts: “Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu”(I Moz 2,1-3). Kāpēc tad jūdi svin sabatu jeb svēto dienu sestdien, bet kristieši — svētdien?
Atbildi uz šo jautājumu varam atrast jaunajā Katoļu Baznīcas katehismā (nr 345-348, nr 2174 – 2176).
“Septītā diena, sabats — “sešu dienu” darba noslēgums. Sakrālais teksts saka: “Septītajā dienā Dievs pabeidza darbu, ko Viņš veica,” un šādi “tika pabeigtas debesis un zeme,” un septītajā dienā Dievs “atpūtās” un “svētīja” šo dienu (Rad 2, 1-3). Sabats ir Izraēļa likuma sirds. Radīšanas mērķis ir septītā diena — sabats, — tātad Dieva kults un pielūgsme. Bet mums ir uzaususi jauna diena, “astotā” diena — Kristus Augšāmcelšanās diena. Septītā diena noslēdz pirmo radīšanu. Astotā diena iesāk jauno radīšanu. Tādējādi radīšanas darbs sasniedz savu kulmināciju vēl lielākā darbā — pestīšanā.
Evaņģēlijā ir teikts, ka Jēzus uzcēlās no mirušajiem “kad sabats beidzās, pirmajai nedēļas dienai austot” (Mt 28,1), kad “sabata diena bija pagājusi” (Mk 16,1), “pirmajā nedēļas dienā” (Lk 24,1; Jņ 20,1). Būdama nedēļas “pirmā diena”, Kristus augšāmcelšanās diena atsauc atmiņā pirmo radīšanu. Kā “astotā diena”, kas seko sabatam (Mt 8,1; Mk 16,1). Tā nozīmē jauno radīšanu, kas sākusies ar Kristus augšāmcelšanos. Kristiešiem tā kļuvusi par pirmo no visām dienām, pirmā no visām svētku dienām, Kunga diena, “svētdiena” — pirmā nedēļas diena. Jūdi nav pieņēmuši Jēzu Kristu par Pestītāju, tāpēc viņi turpina svinēt sabatu, “septīto” dienu, un tā ir sestdiena.
Sagatavoja Genovefa KALVIŠA
0 komentāru