Svecei ir sevišķa nozīme baznīcas liturģijā. Dievkalpojumu laikā uz altāra jādeg vismaz divām svecēm. No Pashāla (Lieldienu lielās sveces) aizdedzina sveci, ko pasniedz Kristības sakramenta laikā. Sveces Baznīca īpaši svētī 2. februārī — Kunga Prezentācijas dienā (Sveču dienā). Šajā dienā svētīto sveci ticīgie aizdedzina dažādu nelaimju brīžos, bet sevišķi to pasniedz slimniekam, kurš stāv uz Mūžības sliekšņa, lai viņam būtu vieglāk stāties Dieva priekšā. Svece, aizdedzināta šādos brīžos, ir Jēzus mīlestības zīme.
Lieldienu sveci iesvētot dzied:
“Mēs lūdzam Tevi, kungs: lai šī Tavam vārdam par godu svētītā svece staro nesamazinātā spožumā, aizdzenot nakts tumsu. Pieņem to kā patīkamu smaržojošu upuri, lai tās spožums sajaucas ar zvaigžņu mirdzumu debesīs. Lai uzlecošais rīta auseklis redz vēl tās liesmu, tas auseklis, kas rieta nepazīst; tas, kas atgriezies no nāves valstības, līksmi starojot, sveicina cilvēci.”
Daudzus gadsimtus cilvēki lietoja lampas, lai aizgaiņātu tumsu. Apmeklējot Romas katakombas, kur kristieši vajāšanu laikā vairākus gadsimtus pulcējās uz lūgšanām, varam apskatīt dažādus lukturus un lampas.
Lampas bija veidotas no māla, apdedzinātas, kur no vienas puses varēja ieliet eļļu, bet no otras puses ievietot degli. Senlaikos ar lampu simbolizēja cilvēka mūžu — dzīvi un nāvi. Lampas novietoja īpašās nišās vai uzlika uz mūriem.
Bībelē lampām bija svarīga loma — uzturēt gaismu. Svētnīcā bija svečturis ar septiņām lampām. Tas bija domāts Dieva godam. Kristiešiem šāds svečturis atgādināja septiņus sakramentus.
Jēzus līdzībā par 10 jaunavām atgādina, ka lukturiem allaž ir jādeg, jo, kad ieradīsies Līgavainis, tad nebūs laika sagatavoties.
“Arī jūs esiet gatavi, jo cilvēka Dēls nāks tādā stundā, kad jūs to nedomājat” (Lk 12,40).
Mūsdienās bieži aizdegtas sveces liek logos, lai izteiktu savu solidaritāti kādā vispārējā jautājumā.
Svētais Hilarijs (mir. 367.g.) vispilnīgāk aprakstījis lampas simboliku: lampa simbolizē dvēseles gaismu, kas izstaro, pateicoties Kristības sakramentam; eļļa ir labo darbu auglis.
Lampas trauks apzīmē cilvēka miesu, kuras iekšienē ir tīras sirdsapziņas dārgumi.
Tagad, tāpat kā senāk, austrumu pilsētās, kurās nav apgaismojuma, gājējiem jāņem līdzi lukturis vai lāpa, jo tumsa iestājas momentā. Citādi var viegli nomaldīties. Sv. Jānis (18; 3) savā Evaņģēlijā raksta, ka Jūda Iskariots gāja Jēzu sagūstīt, turot rokā laternas un lāpas. Arī līgavas, redzot nākam līgavaini, sakārtoja savus lukturus.
Tagad katoļu dievnamos altāra priekšā vai uz altāra, kur atrodas Vissvētais Altāra sakraments, altāra priekšā deg mūžīgā uguns. Tā deg dienu un nakti, atgādinot ikvienam, bet sevišķi ienācējam no citurienes, ka altārī mīt Pasaules Gaisma — Jēzus Kristus. Zaļajā Ceturtdienā un Lielajā piektdienā, kad Vissvētais Altāra sakraments neatrodas tabernakulā, mūžīgā uguns ir izdzēsta. Tikai Klusajā sestdienā lampiņu atkal aizdedz.
Agrāk bija liturģiski, kad sveces uz altāra neaizdedza ar sērkociņa palīdzību, bet uguni ņēma no mūžīgās uguns lampiņas. Tagad eļļas lampiņas vietā jālieto mākslīgo (elektriskās lampiņas) gaismu.
Svece ir svinīguma simbols. Jau izsenis ievērots — jo lielāki godi, jo vairāk gaismas vajag.
Neaizmirstami brīži, kad svecītes deg Kristus Dzimšanas svētkos zaļajā eglītē.
Apkopoja pr. A. BUDŽE
0 komentāru