Stāsts par Romeo un Džuljetu jau sen kļuvis par mīlestības uzvaras simbolu pār ienaidu. Diemžēl dzīvē viss ir sarežģītāk. Arhīvos glabājas vairāki simti vēsturisku ziņu par mīlestību starp naidīgu dzimtu pārstāvjiem, kas tikai pastiprināja ienaidu un noveda pie daudziem upuriem. Un nav runa par viduslaikiem vai Veco pasauli. Hetfīldu un Makkoju ģimenes dzīvoja XIX gadsimtā, bet dalībnieku asinskāre un nesamierinātība ir diezgan viduslaicīga…
Gan Hetfīldi, gan Makkoji piederēja pie tās ASV pilsoņu kategorijas, kura lepojās ar to, ka viņu senči kļuva par vieniem no pirmajiem ieceļotājiem, kuri apguva Ziemeļamerikas Vidējo Rietumu zemes vēl XVIII gadsimta vidū. Abu ģimeņu zemju īpašumi atradās kaimiņos, bet zemju robeža pilnīgi sakrita ar divu štatu – Kentuki (Makkoji) un Ziemeļu Virdžīnijas (Hetfīldi) – robežu. Ilgu laiku dzīvojot blakus, ģimenes nekad neizjuta īpašu mīlestību viena pret otru. Iemesls – Hetfīldi vienmēr bija bagātāki un ietekmīgāki par Makkojiem, pateicoties mežu tirdzniecībai. Makkoju īpašumos mežu nebija, bet ļoti gribējās. Neskatoties uz nepatiku, līdz ienaidam bija tālu. Klusais kairinājums pārauga atklātā konfliktā Pilsoņu kara laikā. Ģimenes nonāca dažādās barikāžu pusēs: Hetfīldi cīnījās Dienvidu, bet Makkoji – Ziemeļu pusē.
Asa Harmons Makkojs tika demobilizēts sakarā ar kājas lūzumu. Tikko jaunais karavīrs ieradās tēva mājās, tā sāka saņemt no kaimiņiem rakstiskus draudus; tie nespēja viņam piedot “ziemeļnieku” atbalstu. Draudi bija tik nopietni, ka Asam nācās slēpties meža alā, bet pārtiku un tabaku viņam piegādāja ģimenei uzticams kalps, bijušais vergs. Hetfīldi izsekoja, kurp un kāpēc staigā kalps. Pēc kāda laika kalps atrada savu saimnieku mirušu, viņam bija iešauts desmitiem ložu… Tiesāšanās ne pie kā nenoveda, slepkavu tā arī neatrada, bet Makkojiem tāpat viss bija skaidrs. Sākās vendeta.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 23 (21.03.2017.)
0 komentāru