Ja piedzimsti karaļu ģimenē, tad vieta vēsturē tev jau ir nodrošināta, neatkarīgi no tā, vai esi to pelnījis vai ne. Starp Eiropas karaļiem ir bijis daudz neapdāvinātu un valdīšanai nepiemērotu personību. Toties katrs viņu solis ir aprakstīts daudzos pētījumos, monogrāfijās, disertācijās. Vēsture neatzīst emocionālās nokrāsas. Šī zinātne ir bezkaislīga, tai svarīgs katrs valdītājs, lai arī cik neveiksmīgs viņš būtu bijis. Šarls VIII nodzīvoja īsu mūžu, no viņam atvēlētajiem 28 gadiem 15 gadus viņš ieņēma Francijas karaļa tronī. Šajā laikā viņam izdevās paveikt trīs svarīgas lietas: apprecēties, iekarot Neapoli, zaudēt Neapoli. Tas arī viss… Viņš slavens arī ar to, ka viņa nāve bija kurioza un negaidīta. It kā pati daba būtu atbrīvojusi Franciju no karaļa, kurš nespēja valdīt.
Kārļa tēvs, Luijs XI, ar īpašu morāli neizcēlās, kļuva plaši pazīstams, pateicoties intrigām un nelietībām. Franču galma tikumi neveicināja mantinieka pareizu audzināšanu, kā arī vispār normālu audzināšanu. Jaunais Šarls ātri saprata, ka vairāk par visu pasaulē viņam patīk nedarīt neko. Viņa vietā visu paveiks citi. Šī doma iesakņojās viņa prātā un tā arī saglabājās visas dzīves laikā. Mācīties mantinieks nevēlējās, neviens arī neuzstāja. Nevienam tas neradīja nekādus jautājumus līdz brīdim, kamēr Šarls bija troņmantnieks. Taču, kad nomira Luijs XI, bet jaunajam karalim nule apritēja 13 gadi, karaliskā ģimene saķēra galvu…
Par laimi, tēvs, vēl dzīvs būdams, iecēla dēlam reģentu savas nāves gadījumā. Par valdītāju tika iecelta jaunā karaļa vecākā māsa Anna de Bože. Dāma bija neparasti gudra, aktīva un atjautīga. Šarls bija apmierināts, ka viņam atkal neko nevajadzēja darīt. Starp citu, šis rāmais laiks beidzās diezgan ātri, kad radās jautājums par karaļa precībām.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 49 (30.06.2017.)
0 komentāru