Ir gandrīz pagājusi 2023. gada vasara, kas ne tikai dāsni dāvāja siltumu, bet arī lika pārdzīvot dažas laika apstākļu katastrofas. Jūlijā krāslaviešus un pilsētas viesus priecēja svētku pasākumi – tika svinēti simts gadi kopš Krāslavai piešķirtas pilsētas tiesības. Bet pilsētas vēsture nav iedomājama bez tās iedzīvotājiem. Katrs no mums ir ne tikai sava likteņa kalējs…
Vienā no siltākajām augusta piektdienas pēcpusdienām devos darba darīšanās uz Ēvalda Cauņas īpašumu “Bērzlape”, bet, ierodoties izrādījās, ka esmu nokļuvusi saviesīgā pasākumā – absolventu tikšanās. Viesmīlīgais saimnieks neapmulsa, novadīja īsu ekskursiju savā īpašumā, izrādīja ne tikai ēkas viesu izmitināšanai, bet arī palepojās ar privātā muzeja eksponātiem, kurā atradās vieta ne tikai seniem sadzīves piederumiem, bet arī paša rokām restaurētiem skapjiem un pat mana dzimšanas gada slēpēm. Skatu piesaistīja arī vecs motocikls ar blakusvāģi un restaurēts traktors T-25, kas izrādījās vienā vecumā ar tā īpašnieku. Pēc kopējas fotogrāfijas piemiņai bijušie skolas biedri ar vārdiem “Vai atceries?” … dalījās atmiņās par skolas laiku. Bija tak tik jautri…
Pasākuma iniciators Ēvalds Cauņa, bijušais deputāts, uzņēmuma vadītājs un vienkārši nevienaldzīgs krāslavietis nolēma, ka skolas beigšanas pusgadsimta jubileja ir lieliska iespēja tikties ar vienaudžiem. Viņš sarīkoja tikšanos un guva atsaucību – ne tikai no Krāslavas, bet arī no Daugavpils, Rīgas, Jēkabpils ieradās divdesmit cilvēku. Jā, dzīve skolasbiedrus ir aizvedusi dažādās vietās, bet mūsu valsts robežās… Kā atzina idejas autors, kontaktus bijis atrast grūti, bet, laikus ķeroties pie lietas, rezultāts tika sasniegts.
Tikmēr pie galda ik pa brīdim atcerējās skolas dzīves epizodes – kopīgus kartupeļu, cukurbiešu, linu novākšanas braucienus. Vīri, kuru matus jau rotā sirmums, stāstīja par to, kā gājuši uz sporta treniņiem, raustījuši klasesbiedrenes aiz bizēm un pat paspējuši saplēst pionieru kaklautu vai uzsist zilu aci pikojoties… Bet dāmas atcerējās skolas formas, dežūras un notikumus mācību stundās. Īpaši atceros šo atmiņu stāstu: “ziemā starpbrīžos skrējām laukā pikoties un tad, atskrienot uz klasi, centāmies izžāvēt dūraiņus. Protams, tiem nebija laika izžūt, tikai nedaudz sasildīties pie lielās krāsns, kas atradās klasē.
Bija ļoti aukstas ziemas. Skola toreiz atradās Krāslavas grāfu Plāteru pilī. Un pēc skolas, kad devāmies mājās, mēs braucām uz portfeļiem lejā no kalna. Atceros, kā vecāki brīnījās, kāpēc portfelis neiztur pat vienu mācību gadu…”. Klātesošie kavējās atmiņās par skolotājiem, daži no kuriem bija stingri, bet citi ļāva sekmīgiem skolēniem nerakstīt, piemēram, diktātu. Ar klusuma brīdi pieminēja tos, kuri diemžēl jau ir pametuši šo pasauli.
Skaitlis 50, kas rotājās virs ieejas zālē, kur pulcējās absolventi, atgādināja par jubileju, un zem tā atradās tāfele ar uz tikšanos atnākušo uzvārdiem. Zālē dejas nomainīja atmiņu stāsti un tosti, meistarīga ģitāras spēle un dziesmu solo izpildījums. Jautrības līmenis aizvien pieauga…
Jeļena AVSJUKEVIČA
Autores foto
0 komentāru