2. oktobrī visi, kuri atceras pirmo Baļbinovas draudzes prāvestu Jāzepu Gaileviču, sapulcējās pie prāvesta kapa Baļbinovas kapos, lai godinātu viņa piemiņu un palūgtos pie viņa kapa. 10. oktobrī bija dievkalpojums baznīcā. Šogad apritēja piecdesmit gadu kopš priestera Jāzepa Gaileviča nāves.
Priesteris Jāzeps Gailevičs dzimis 1893.gada 10. martā Drujas draudzē, Baltkrievijā. Tūlīt pēc dzimšanas bijis tuvu nāvei, bet izveseļojies un nodzīvojis garu mūžu. Beidzis augstāko pamatskolu un 1913. gadā iestājies Mogiļevas Garīgajā seminārā, bet sakarā ar revolūciju neizdevās studijas pabeigt. Mācības turpina Viļņā un ordinēts 1920. gada 15. februārī Minskā. Ordinēja bīskaps Sigismunds Lozinskis
Primicijas dievkalpojums notika Idoltas baznīcā 29. februārī. Piedalījās Piedrujas prāvests Broņislavs Stefanovičs, Drujas prāvests Staņislavs Bobeļs. Sprediķoja poļu homilētikas profesors Ildefons Bobičs, vēlāk izcils sprediķotājs un rakstnieks Polijā.
Jāzeps Gailevičs visvairāk kalpojis baltkrievu vidū. 1920.- 1921. g. janvārī ir vikārs Piedrujā, tad līdz 1934. gada 12. augustam Baļbinovas draudzes prāvests. Pēc tam (1934. g. 12. augusts-1935. g. 31. augusts) vikārs Jēzus Sirds draudzē Rēzeknē, līdz 1943. g. 31.martam vikārs Daugavpils Dievmātes baznīcā. No 1943. gada 1. aprīļa līdz 1949. gada 10. septembrim ir Prāvests Baļbinovā un apkalpo Pustiņu.
Pirmo reizi priesteri apcietina 1945. gada 20. jūnijā par “dzimtenes nodevību”. Ieslodzījumā priesteris atradās Rīgas cietumā līdz 13. oktobrim. 1949. gada 10. septembrī viņu arestēja otrreiz ar brīvības atņemšanu uz 10 gadiem. Ieslodzījumā atradās Mordovijā līdz 1956. gada 22. jūnijam. (1992. gada 12. oktobri izdota reabilitācijas apliecība Nr. 5215.).
Pēc atgriešanās Jāzeps Gailevičs ir prāvests Rundānos (1956. g. 31. jūlijs -1959. g 22. aprīlis), tad līdz mūža beigām kalpo Baļbinovā, apkalpojot arī Pustiņu 1959.-1960. gadā. Priesteris nomira 1971. gada 18. oktobrī un tika apbedīts 21. oktobrī Baļbinovas kapsētā.
Latvijas valdība Jāzepam Gailevičam bija piešķīrusi Triju Zvaigžņu ordeni par latviskuma veicināšanu, kaut gan viņš latviski runāja ļoti vāji. Kolēģi viņu sauca par “tatku”, jo viņš bija sirsnīgs un viesmīlīgs. Vienmēr, braucot uz Rīgu vai kādu citu pilsētu, viņš centās atvest kādu lauku ciemkukuli, par ko pēckara priesteri bija ļoti pateicīgi. No mūžības mājokļiem “tatka” mums atgādina: «Priecājieties, pilnveidojieties, u z m u n d r i n i e t cits citu esiet vienprātīgi, dzīvojiet mierā, un tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums” (2. Kor.13,11).
Mēs esam ļoti pateicīgi mūsu cienījamajam draudzes prāvestam Genādijam Alferovam par to, ka viņš neaizmirst savus priekšgājējus, par kuriem viņš un mēs lūdzamies. Pēc kopīgas lūgšanas par priesteri, pie priestera Jāzepa Gaileviča kapa mūsu cienījamais prāvests Genādijs Alferovs pastāstīja priestera Jāzepa biogrāfiju. Biogrāfija daudzus ieinteresēja, īpaši tos, kuri priesteri nepazina. Uzrunas beigās prāvests pateicās visiem tiem, kuri aktīvi piedalījās priestera Jāzepa kapavietas un tuvākās teritorijas sakārtošanā. Tā bija mūsu prāvesta iniciatīva, lai šis atceres pasākums notiktu.
Bronislava NIKIFOROVA,
Baļbinovas draudzes locekle
0 komentāru