22. martā Rīgas Latviešu biedrības nama Lielajā zālē cilvēki atvadījās no tautā mīlētā, leģendārā latviešu kinorežisora, scenārista, aktiera, gleznotāja, publicista un sabiedriskā darbinieka Jāņa Streiča, kurš mūžības ceļā devās 5. martā, 89 gadu vecumā.
In Memoriam
“Jānis Streičs piedzima 1936. gada 26. septembrī Preiļu pusē zemnieku ģimenē. Mācījies Gailīšu pagasta skolā, bet vēlāk Rēzeknes pedagoģiskajā skolā. Pēc obligātā dienesta armijā Streičs devās uz Rīgu, lai pievērstos teātrim un kino. 1959. gadā viņš uzsāka studijas toreizējās Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas kursā.
Pēc studiju beigšanas 1963. gadā Streičs uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā. Par režisoru viņš debitēja 1967. gadā ar filmu “Kapteiņa Enriko pulkstenis”, kas tapa kopā ar Ēriku Lāci, savukārt pirmā patstāvīgā režija bija 1970. gada filma “Šauj manā vietā”.
Savā radošajā darbībā Streičs piedalījies vairāk nekā 30 filmu tapšanā dažādās lomās – kā režisors, scenārists, aktieris, pedagogs un mākslinieciskais vadītājs. Kopumā viņš uzņēmis 22 spēlfilmas. Par 2010. gada filmu “Rūdolfa mantojums” Streičs tika nominēts “Lielā Kristapa” balvai kā labākais spēlfilmas režisors, bet 2016. gadā saņēma balvu par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā.
Par īpaši nozīmīgām kļuvušas viņa filmas “Teātris” (1978), “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) un “Cilvēka bērns” (1991), kas saņēmušas Latvijas kino balvu “Lielais Kristaps” kā labākās pilnmetrāžas spēlfilmas.
Streiča darbi guvuši atzinību arī starptautiskos festivālos – “Cilvēka bērns” saņēma galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā un Vatikāna prēmiju “Beato Angelico Eiropai”.
Par ieguldījumu kultūrā režisors 1998. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš bijis Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis, kā arī vadījis Latvijas Kinematogrāfistu savienību un Rīgas Latviešu biedrību. Viņa radošais mantojums un filmas ieņem nozīmīgu vietu Latvijas kultūrā.
Streičs bija arī sabiedrisks darbinieks. 1986. gadā ar runu PSRS Kinematogrāfistu savienības kongresā Maskavā viņš veicināja pirmās demokrātiskās vēlēšanas radošajās savienībās.
Aizvadītos gadus Streičs dzīvoja Lietuvā, kur gleznojis.”
Atvadu laikā Vērmanes dārzā uz lielā ekrāna bija skatāmas J. Streiča režisētās mākslas filmas.
J. Streičs ar ilggadējo Krāslavas muzeja direktoru Valdemāru Gekišu (1953-2025).
Man ar leģendāro režisoru, ļoti atsaucīgo un sirsnīgo cilvēku Jāni Streiču, laimējās satikties Krāslavā 2017. gadā, kad viņš viesojās tradicionālajā glezniecības plenērā “Krāslavas palete 2017”.
Tikāmies Vēstures un mākslas muzejā. Tur man “saniķojās” fotoaparāts, bet režisors labprāt palīdzēja un rezultātā tapa vēsturiski foto.
No kreisās: Iveta Leikuma, Jānis Streičs, Alla Lomanovska, galvenā krājuma glabātāja.
Nedaudz no mūsu sarunas:
– Kāpēc vajadzīgi mākslas plenēri?
Jānis Streičs: – Tie piespiež pastrādāt. Mākslinieki, kuri atbrauc, ir spiesti gleznot. Ne visi var ikdienā atlicināt laiku gleznošanai, piemēram, Latgalē brīnišķīga gleznotāja Vija Stupāne. Viņa dzīvo laukos un ģimenē ir 5 dēli. Vīrs ar prieku piekrīt, ka viņa aizbrauc uz plenēru, tad viņai ir laiks no sirds gleznot, jo mājās to darīt tik daudz nevar. Pamatā šeit visi brauc strādāt. Tā nav izprieca, tas ir intensīvs darbs. Daudziem tas patīk, arī šī kopā būšana. Te visus vieno viena profesija un te nav nekāds konkurss, te nav nenovīdības un skaudības. Nē, te visi ir draudzīgi. Ja kādam labi izdodas, papriecājas no sirds, paslavē un var pamācīties. Tā ir riktīga skola un mācīties vajag visu mūžu. Plenērs ir tāda vieta, kur mācās, pilnveidojas. Te ir no kā mācīties. Plenērs ir ļoti demokrātiska lieta. Atbrauc gan augstas klases mākslinieki, profesionāļi, gan tādi, kas tikai mācās. Pīgoznis brauc, izcils gleznotājs, citi, kas iesāk, arī autodidakti brauc.
Tas, ka novada vadība atbalsta šo pasākumu, ir vienreizēji. Atbrauc mākslinieki no visas Latvijas un kļūst tādi kā Krāslavas sūtņi. Katrs mākslinieks, kurš bijis šeit, stāsta citiem par Krāslavu. Tas taču ir ārkārtīgi svarīgi.
Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņam!
Iveta LEIKUMA
Autores foto 2026. gada 22. martā
Autores un Valdemāra GEKIŠA foto 2017. gada oktobrī
0 komentāru