Aprīlī Krāslavā bērniem ar autiskā spektra traucējumiem (AST) un viņu vecākiem, pateicoties biedrībai “Latvijas Autisma apvienība” un īstenotājam projektam “Atbalstīt ceļā”, bija iespēja piedalīties radošajās darbnīcās, kā arī tikties ar ABA speciālistiem un uzdot interesējošus jautājumus.
Kāpēc svarīgi ir šādi pasākumi un par to apmeklējuma lietderību stāsta speciālisti, kuri vada darbnīcas, sarunājas ar vecākiem, atbild uz jautājumiem.
LEGO un programmēšana bērniem ar autismu palīdz attīstīties
Kad ģimenē parādās bērns ar AST, tas maina visu. Ne tikai ikdienu, bet arī pašu nākotnes sajūtu. Šādās situācijās vecāki bieži paliek viens pret vienu ar problēmu. Taču ir stāsti, kas iedvesmo: tieši tādu — savējo — stāsta Jānis Košeļevs, IT speciālists ar vairāk nekā 20 gadu stāžu un meitenes tēvs, kurai ir AST.
“Sākās ar ģimeni, un izgāja ārpus tās robežām.”
Jānis neplānoja kļūt par brīvprātīgo, rīkot darbnīcas vai mainīt pieeju bērnu ar īpašām vajadzībām izglītošanai. Viss sākās ar personīgo pieredzi — viņam un dzīvesbiedrei Irmgardei piedzima meitiņa, kurai diagnosticēja autismu. Sieva pirmā iesaistījās Latvijas Autisma apvienības darbībā, vēlāk viņai pievienojās arī Jānis.
“Mūs vienkārši ievilka. Mēs redzējām, ka apkārt ir daudz tādu pašu ģimeņu. Un kļuva skaidrs: mums nav jāgaida, ka kāds atnāks un visu sakārtos, ir jādara pašiem.”
Sākumā viņš palīdzēja ar tehniskiem jautājumiem. Pēc tam — ar iekārtu iepirkšanu. Un tad pats sāka vadīt nodarbības – programmēšanā, loģikā, robotikā. Tā dzima darbnīcu formāts ar LEGO.
LEGO kā instruments: “Bērni nebaidās no klucīšiem”
Nodarbību centrā — LEGO robotikas komplekti. Kāpēc tieši tie?
“Pirmkārt, bērni pazīst LEGO. Tas nav nekas jauns vai biedējošs — tieši otrādi — izraisa interesi. Otrkārt, LEGO ir izturīgi, droši, tos var salikt dažādos veidos. Un, ja bērnam ir savs komplekts, viņš var kombinēt, eksperimentēt, justies droši.”
Svarīgi, ka caur šādām nodarbībām attīstās ne tikai loģika un tehniskās iemaņas. LEGO palīdz arī citās prasmēs: sīkā motorika, uzmanība, komunikācija, izpratne par instrukciju, kopdarbība ar vecākiem vai brāļiem un māsām.
Piemērs:
Kāda mamma veda dēliņu uz katru sesiju. Likās, ka viņš vienkārši “spēlējas”, progresa nav. Taču pēc vasaras speciālists ievēroja ievērojamu mazās motorikas uzlabojumu. Tas, kas nedarbojās caur parastajām nodarbībām, nostrādāja caur spēli.
Metodika: bez spiediena, ar uzticību
Jānis neizvirza sev precīzus mērķus katrai nodarbībai. Viņš strādā elastīgi: vēro, pielāgojas bērna garastāvoklim un interesei. Formāts — brīvs, radošs, atvērts.
“Mūsu mērķis nav apmācīt stundas laikā. Mūsu mērķis ir radīt telpu, kur bērns jutīs: “Man šeit ir interesanti. Mani šeit saprot.”
Ieteikumi:
• Vērojiet. Kas tieši piesaista bērnu? Viņam patīk būvēt, spiest pogas, klausīties skaņās?
• Iesaistiet ģimeni. Bieži vien bērns iesaistās darbā tikai tad, ja blakus ir vecāks vai brālis/māsa.
• Esiet pacietīgi. Attīstība bērniem ar AST var notikt lēcienveidīgi: ilgi nekas — un tad negaidīts izrāviens.
Mobilās darbnīcas: “Ja bērns nevar ierasties, mēs brauksim pie viņa”
Viena no problēmām ir atbalsta nepieejamība reģionos. Lielākā daļa speciālistu koncentrējas Rīgā, bet aizbraukt līdz galvaspilsētai no mazpilsētas ne vienmēr ir iespējams.
“Dažreiz 45 minūšu terapijas dēļ ģimene brauc 80 km tikai uz vienu pusi, pēc tam tikpat atpakaļ. Tas ir nogurdinoši.”
Atbildot uz šo izaicinājumu, Latvijas Autisma Apvienības komanda “Atbalstīt ceļā” projekta ietvaros organizēja mobilās darbnīcas, kas apceļo Latviju visu vasaru: Krāslava, Daugavpils, Ludza un citas pilsētas. Katrā no tām notiek nodarbības, kurās piedalās bērni, vecāki un brīvprātīgie.
Ietekme uz socializāciju: “Viņi sāk rotaļāties savā starpā”
Neraugoties uz mītu, ka bērni ar autismu “negrib komunicēt”, Jānis apgalvo: pareizā, mierīgā gaisotnē — viņi ne tikai grib, bet arī sāk.
“LEGO ir kā tiltiņš. Viens bērns sāk likt, otrs palīdz, trešais dod instrukcijas. Viņi mācās gaidīt, klausīties, runāt. Tā ir neformāla, bet īsta socializācija.”
Atbalsts vecākiem: kā nepadoties?
Galvenais jautājums, ko mēdz bieži uzdod citi vecāki: “Kur ņemt spēkus, kad nav atbalsta un viss norit lēni?”
Atbilde – godīgums:
“Reizēm vienkārši jāatzīst: tagad ir grūti. Ļaut sev izelpot, izlaist emocijas. Bet tad — turpināt. Jo alternatīva ir – padoties. Un tas nav variants.”
Viņš uzsver: svarīga ir kopiena. Apvienoties, palīdzēt viens otram, kaut vai tikai papļāpāt ar tiem, kas ir “tādā pašā stāvoklī”.
Eidonu ģimene par atbalstu bērnu ar AST vecākiem
Pasaulē, kurā tik viegli var aizmirst par tiem, kam nepieciešama īpaša uzmanība, tikšanās ar Līgu un Aināru Eidoniem no Rīgas, kļuva man par iedvesmas malku. Ģimenes pāris, kuri veltījuši savu dzīvi darbam bērniem ar AST, ne tikai veido karjeru speciālās izglītības jomā, bet arī brīvprātīgi iesaistās projektos, kur katrs bērns jūtas ievērots, pieņemts un saprasts.
Ceļš uz profesijas izvēl
Līga un Ainārs strādā Rīgas 1. pamatskolā- attīstības centrā. Ainārs ir pieredzējis pedagogs ar 13 gadu stāžu, Līga ir logopēde un speciāliste speciālajā izglītībā, iestādē strādā jau septiņus gadus. Viņu ceļu uz profesiju iedvesmoja personīgais piemērs: Līga, kura sākotnēji bija speciālists pamatizglītībā, pēc iepazīšanās ar Aināra darbu speciālajā izglītībā, kardināli mainīja savas karjeras virzienu.
“Es ieraudzīju šos bērnus un sapratu, cik tas ir neparasti un nozīmīgi. Tas ir izaicinājums — saprast, kā viņi domā, kā jūt,” atceras Līga.
Darbnīcas, kurās dzimst uzticība
Nesen pedagogi piedalījās Latvijas Autisma apvienības rīkotajās radošajās darbnīcās Krāslavā. Šeit viņi ne tikai dalījās pieredzē, bet arī vadīja nodarbības bērniem, ieskaitot mākslas un spēļu terapiju. Galvenais princips – neuzspiesta darbošanās un pašizpausmes brīvība.
Svarīgi ir nelikt darboties bērnam uzreiz pie galda un neuzspiest darbību. Mēs vispirms vērojam, ļaujam apgūt un tad maigi iesaistām caur spēli, interesi, piemēru,” dalās Ainārs.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta individuālai pieejai. Darbnīcās tiek izmantoti materiāli, kas piemēroti dažādiem attīstības līmeņiem: sākot no vienkārši samīcīta māla gabaliņa līdz sarežģītu formu radīšanai. Tāpat tiek praktizēts muzikālais pavadījums un skārienjutīgās spēles, kas palīdz bērniem ne tikai attīstīties, bet arī justies droši.
Improvizācija kā saziņas valoda
Pedagogu arsenālā — ne tikai profesionālās iemaņas, bet arī radoša pieeja. Piemēram, Ainārs ir dakteris-klauns Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Šī loma dzimusi no nepieciešamības improvizēt mācību stundās, lai ieinteresētu bērnus. Tā pedagogs kļuva par aktieri un terapeitu vienlaikus, radot ap bērnu pasauli, kurā iespējams viss — pat aizmirst par sāpēm.
“Kad tu spēj radīt maģisku brīdi, kurā bērns smaida vai pirmo reizi atsaucas – tā ir īsta uzvara,” viņš saka.
Ko mēs visi varam mācīties
Eidonu ģimene uzsver: darbā ar bērniem ar AST nav runas par pārslogošanu, kritizēšanu un sociālā kontakta uzspiešanu. Runa ir par pieņemšanu, elastību, empātiju un pastāvīgu pieejas meklēšanu. Pedagoga svarīgākās īpašības, viņuprāt, ir pacietība, humora izjūta un spēja saskatīt katrā bērnā personību.
“Mēs nevaram izmantot vienu un to pašu metodiku visiem. Jāmeklē tieši šim bērnam piemērots ceļš, un nevajag baidīties kļūdīties, jāmēģina vēlreiz,” skaidro Līga.
Par atbalsta nozīmi
Speciālās izglītības pedagogi ir pārliecināti, ka palīdzība ir vajadzīga ne tikai bērniem, bet arī viņu vecākiem. Svarīgi ir radīt vietas, kur vecāki var atpūsties, aprunāties viens ar otru, dalīties pieredzē un vienkārši sajust, ka viņi nav vieni.
“Bērnam ir vajadzīga terapija, bet arī vecākiem ir nepieciešams resurss, lai būtu spēks atbalstīt savu bērnu. Bez tā nav iespējams virzīties uz priekšu,” uzsver Līga.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Autores foto
0 komentāru