Kā rodas anekdotes
Pēdējos desmit gados makšķerēšana uz pirmā ledus sākās ne agrāk kā janvārī. Šogad sniegs uzsniga decembra sākumā, trīsreiz jānospļaujas, lai nenoskaustu… Ziemas piederumi ir gatavi, un es neesmu vienīgais, kam ir lielas cerības, ka gada pēdējā mēneša vidus iepriecinās noskumušo makšķernieku brālību.
Ziemas makšķerēšana bez jokiem ir kā kāzas bez mūzikas. Kādu dienu, pārlūkojot savus personīgos žurnālista arhīvus, es atradu republikas laikraksta numuru, iznākušu pirms septiņpadsmit gadiem. Ar prieku pārlasīju pusaizmirstos piedzīvojumus uz ledus, pasmaidīju un nolēmu tiem dot otru dzīvi. Ir pienācis laiks uzmundrināt savus vaļasprieka kolēģus, nogurušus no ilgām pēc ziemas.
Zemledus makšķerēšana ir ļoti grūta nodarbošanās, reti, ārkārtīgi reti, gadās patiešām forša diena. Baltijas laiks ir kaprīzs, neparedzams, ar tādiem “pārsteigumiem”, par kādiem pat iedomāties nevar. Gadās, ka pēkšņi mainās laikapstākļi, uzpūš Ziemelītis, un tad kaut nomirsti – kodienu nesagaidīsi! Parasti šādās neveiksmīgās dienās ar mūsu brāli, vizuļu un džigu cienītāju, notiek neticami stāsti, kas pāriet uz makšķernieku anekdošu kategoriju. Par ticamību – atbildu ar sirmo galvu. Vai kāds šaubās par makšķernieku un mednieku kristāldzidro godīgumu?
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.49
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru