Var bezgalīgi skatīties uz uguni, ūdeni un … tautas dejām. Ugunskura liesma sasilda, ezera debeszilā virsma nomierina, bet deja ielīksmo dvēseli un stiprina cerību. Vieglajā dejas solī – sāļos sviedros mirkstošas darba dienas un ilgi gaidīto svētku prieks, kad līksmība plūst pāri malām.
Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki galvaspilsētā – pasaules mēroga fenomens, kuram ir daudz atspulgu pilsētās un laukos, no Ventspils un Liepājas līdz Krāslavai un Ludzai. Un, kad uz nelielas skatuves lauku sētā saplūst Kurzemes un Latgales melodijas un deju soļi, rodas etnogrāfiskā maģija.
Andrupenes “Sadancis” dzimis pirms četrpadsmit gadiem un, pārvarējis piespiedu divu gadu pārtraukumu, turpina iepriecināt tautu, kā arī rotā spilgtiem kultūras notikumiem bagāto Dagdas hroniku. Ceļš no Bauskas līdz mūsu zilo ezeru zemei nav tuvs, taču deju kolektīvs “Rundāle” ieradās Andrupenē ļoti savlaicīgi. Pats biju liecinieks tam, kā stundu pirms svētku sākuma tālie viesi mēģinājuma laikā vingrināja soli zaļajā zālienā un vēlāk pilnā tērpā dejoja tā, ka sajūsmināto skatītāju koris skandēja “Atkārtot!” vairākkārt. Tieši tāpat skatītāji vakara saulrieta brīnumainajā ainavā pateicās pazīstamajiem dejotājiem no Izvaltas “Šaltupes” un tuvākajiem kaimiņiem no Andzeļiem, kuri bija sagatavojušies tik pamatīgi, ka ne ar ko neatpalika no kurzemniekiem. Bet atvēra “Sadanci Andrupenē”, protams, vietējie – Andrupenes Tautas nama vidējās paaudzes tautas deju kopa “Ondrupīši”. Skaties uz viņiem un brīnies: gadi iet, bet dejotāji kļūst jaunāki – tāds ir mākslas dziedinošais spēks.[..]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.35
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru