Par cariem spriest ir viegli… Viņu laiks bija pirms simts gadiem. Traģisks, baiss… Vēlāk skolās visi mācījās par viņu pieļautajām kļūdām, neveiksmīgajiem lēmumiem, ļaunajām tieksmēm… Bet, lūk, cik interesanti – mana vecmāmiņa reiz man stāstīja, kā viņa redzēja caru Nikolaju II, kad apmeklēja kara hospitāli Dvinskā. Tas bija 1914. gada novembra sākumā. Vecmāmiņai tolaik bija 2 gadi un četri mēneši. Atmiņas bija neskaidras: cilvēku pūlis, ar paklājiem noklāts un ziediem rotāts tilts, pa kuru brauca atvērta tipa mašīna. Transportlīdzeklī sēdēja trīs pieticīgi ģērbtas sievietes un vīrietis karavīru šinelī, bāls un nopietns. Pūlis gavilēja, cilvēki raudāja aiz laimes… Bet vecmāmiņai bija bail, kliedzieni viņu biedēja… Mašīna aizbrauca, pūlis izklīda… Taču šodien runa būs par Nikolaja II tēvu, par Aleksandru III, ko dēvēja par Miera nesēju…
Varenais kņazs Aleksandrs Aleksandrovičs bija otrais dēls imperatora Aleksandra II ģimenē, tātad uz troni cerēt nevarēja. Viņu gatavoja kara dienestam, izglītošanai īpašu uzmanību nepievērsa: kareivis ir kareivis, kālab viņu apmācīt, kā pārvaldīt valsti. Tieši tā sprieda arī cariskajā ģimenē.
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 20 (10.03.2017.)
0 komentāru