Pēdējā gada laikā mums visiem izdevās pieņemt, sadzīvot, adaptēties un pielāgoties jauniem apstākļiem. COVID-19 ir kā Ziemassvētku vecītis: kāds tam tic, kāds ne. Otrajiem, tiem, kas netic, ir neskaitāmas sazvērestības teorijas, kas ir pārpludinājušas internetu, negodīgi politiķi, kuri aktīvi makšķerē zivis dubļainā ūdenī, atstājot novārtā visus drošības pasākumus, mūžīgi gaužoties par valdības nespēju un daudz citu iespēju tiem, kas jau sen zaudējuši spēju domāt kritiski. Pirmie izvēlas valkāt maskas sabiedriskās vietās, ievērot distanci un mazināt kontaktus. Bet tādu, kā pirmie, nav tik daudz, cik mēs vēlētos. Toni sabiedrības viedoklim joprojām uzdod otrie… Viņus nemulsina ikdienas ziņas par mirušajiem, inficēto cilvēku skaits. Pirmā saslimšanas viļņa laikā pacientu bija tik maz, ka ne visiem tuvinieku vai draugu vidū kāds bija inficēts. Otrais vilnis visu mainīja.
Šodien nav jēgas runāt par to, ka, iespējams, otrais vilnis nebūtu bijis, ja visi ievērotu minimālos ierobežojumus, kas tika noteikti pavasarī un vasarā. Bet nē … Šodien mēs varam būt “lepni“ par komandantstundu un stingrajiem noteikumiem, kurus daudzi cenšas pārkāpt. Jaungada nakts ir spilgts manu vārdu apstiprinājums. Visi zināja, ka komandanta stunda sākas tieši pulksten 22.00. Uguņošanas cienītāji šogad ir sadalījušies trīs aptuveni vienādās grupās, spriežot pēc dārdoņas, kas bija dzirdama zem maniem logiem naktī no 31. decembra uz 1. janvāri. Likumpaklausīgie – pirmā grupa, izšāva savas raķetes no pulksten 21 līdz 22. Otrā grupa – “nepacietīgie”, kuri svin jaunā gada atnākšanu pēc citas laika zonas. Šie šāva pulksten 23.00, un, spriežot pēc spožo gaismu daudzuma debesīs, ne visi viņi šāva no privātmāju teritorijām. Pusnaktī izskanēja vismasīvākā zalvju sērija.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.1
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru