Priekšziemas laiks, precīzāk sakot, novembris un decembris makšķerniekam ir nogurdinošākais laiks. Situācija Daugavā izvērtās tā, ka ne makšķerniekiem, ne spiningotājiem tur nav pilnīgi ko darīt. Karūsu prieki dīķos septembrī pēkšņi beidzās, bet dvēsele ilgojas… Ir ezeri, bet pat tur aina ir drūma. Pie pieaugošā trollinga makšķerēšanas spiediena līdaku un samu populācija strauji sarūk, tāpēc atliek vienīgais prieks – sīkumu ķeršana no laivas ar ziemas makšķeri. Vai no piekrastes laipām – ar supermaigiem piederumiem.
Oktobra pēdējās dienas bija kā dāvana no augšas āra aktivitāšu cienītājiem. Šajā parasti drūmajā laikā debesis pilnīgi bez mākoņiem ir reti sastopamas. Kā bonuss pie gandrīz nepamanītās atvasaras, kas uzplaiksnīja kā sapnis. Tāpēc ļaudis, nobijušies un noguruši no globālās infekcijas, centās tuvoties mātei dabai, kas nomierina un atalgo ar dzīvesprieka pieplūdumu. Saulainā svētdienas pēcpusdienā kājas pašas mani atveda uz Zirga ezera krastu. Šeit pagāja neaizmirstamākie bērnības un jaunības gadi. Tad pāris kilometru garais ārpilsētas maršruts šķita kā piedzīvojumiem pilns ceļojums. Ar draugu Žoriku mēs vienmēr apstājāmies pusceļā pie avota, dedzīgi dzērām ledaino ūdeni, kas nedaudz garšoja pēc dzelzs. Un vai tā nav laime, ka pilsētas robežās ir ne tikai skaistā Daugava, bet arī trīs ezeri?!
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.44
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru