Sapņu māja dzimtajā pierobežā

Ieskatoties lauku ļaužu atvērtajās dvēselēs, jau sen atskārtu, ka mazā dzimtene – vismājīgākās un siltākās mājas uz zemes, kurp nezināms spēks virzīs lauku cilvēkus līdz pēdējam dzīves mirklim. Zinu vairākus piemērus, kad dzīves gudrību un pārticību guvuši rīdzinieki pēkšņi bez jebkādas nožēlas pārdeva visu iedzīvi, lai ar prieku pārceltos uz Latgali. Lauku saknes ar gadiem pārvēršas ilgās, kam nav iespējams pretoties. Mūsu ilgās svētdienas sarunas noslēgumā jaunās mājas saimniece izteicās: “Dzimtene ir vieta, ko jaunībā mēs vieglprātīgi steidzamies atstāt, lai brieduma gados kādu dienu saprastu – ir pienācis laiks doties mājās!”

Un tā tas notika ar maniem jaunajiem paziņām, Viktoriju un Eduardu, kuru lauku īpašums Piedrujas malā ir kļuvis par pierobežas ciema rotu. Tik līdzīgi likteņi: bērnība un jaunība aizritēja zilo ezeru zemē. Viņi, tāpat kā daudzi viņu vienaudži, nespēja pretoties lielpilsētas dzīves kārdinājumiem. Iesakņojās, iedzīvojās, lai… kādu dienu viltos. Viktorija piedzima lielā strādīgā ģimenē, kur auga septiņi bērni, Podgurjē. Domāju, ka pastāvīgajiem lasītājiem būs interesanti uzzināt, ka viņa ir tā Josifa Blaževiča, kas laiku pa laikam piedāvā savus vaļsirdīgos rakstus “Ezerzemei”, māsa. Līdz šai dienai Viktorija nevar īsti izskaidrot savu jaunības sapni – kļūt par tramvaja vadītāju. Pēc vidusskolas beigšanas Krāslavā viņa devās māsas Terēzes pēdās uz Rīgu, tikai nebija tik daudz gadu, lai vadītu sliežu transportu. Neapjuka un, lai netērētu laiku, iestājās radiotehnikas skolā. Viņas darba pieredze sākās Popova radio rūpnīcā, kur jaunajai speciālistei uzreiz iedalīja istabu kopmītnē un pierakstīja rindā uz kooperatīvo dzīvokli. Viņa strādāja un vakaros mācījās tehnikumā. Karjeras izaugsme – sākumā radioiekārtu kontroliere montāžas līnijā, kur 
radās populārie uztvērēji “Rīga”, “Selga”, kā arī atskaņotāji. Pēc tam – tehnoloģe, tehniskā biroja vadītāja, vārdu sakot, ceturtdaļgadsimta rūpnīcā, kas kļuva par dzimto. Pelnīja pienācīgi, nopirka dzīvokli. Kādā brīdī Viktorija atcerējās par savu jaunības sapni. Viņa pabeidza tehnikumu un ieguva autovadītājas, nevis tramvaja, bet gan trolejbusa, profesiju. Aiz muguras divpadsmit autovadītājas pieredzes gadu un jauns likteņa pavērsiens: par viņas laulāto kļuva kolēģis Eduards.

Aleksejs GONČAROVS

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.34

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  [email protected]