Pazīstamās latgaliešu ārstes ginekoloģes Annas Krumpānes grāmatas, kas iznākušas pirms sešiem gadiem, joprojām ir aktuālas. Tās ir veltītas dziļai un svarīgai tēmai – sievietes pārdzīvojumiem, zaudējot visdārgāko.
Grāmatas pēc tēmas un satura ir līdzīgas, taču viena vairāk domāta speciālistiem, bet otrā pirmām kārtām adresēta pašām sievietēm, kas pārdzīvo tik sarežģītas situācijas.
Ar mātes stāvokli saistītie zaudējumi, iespējams, sievietei ir visgrūtākie, saka Anna Krumpāne. Spontānais aborts, “parastais” aborts, bērniņa zaudēšana dzemdībās ir traumatiskas jūtas un atstāj dziļas pēdas ne tikai dvēselē, bet dažkārt arī pašas sievietes attieksmē pret savu mātes potenciālu un pat pašā fiziskajā spējā ieņemt, iznēsāt un dzemdēt bērnu. Attieksmei pret šādām traumām jābūt samērīgai ar pašu traumu stiprumu, šādas lietas ir ļoti grūti piedzīvot, un vēl grūtāk ir izkļūt no šādas pieredzes un saglabāt sevi kā sievieti un topošo māti.
Anna vienmēr uzskatīja cilvēcisku, psiholoģisku palīdzību šādās situācijās par daļu no sava ārsta darba. Viņas izglītībā, kas iegūta tālajos padomju gados, šādas palīdzības tēma bija daļēji klātesoša, taču, pēc Annas domām, kvantitātes un kvalitātes ziņā pilnīgi nepietiekama.
Anna un viņas pacienti bieži saskārās ar mietpilsonisku viedokli šajā jautājumā, piemēram, “jauna vēl, zaudēsi vienu bērnu, uztaisīsi citu” un tā tālāk. Anna uzskata, ka šāda “ideoloģija” nemaz neatspoguļo šādu pārdzīvojumu nopietnību normālam cilvēkam un nekādi nepalīdz pārdzīvot šīs situācijas, psiholoģiski un fiziski atgūties. Gluži pretēji, šāda attieksme, kāda izriet no Annas pieredzes, visbiežāk iedzen problēmu dziļāk, un rezultātā rodas stress, nomāktība, depresija un bieži vien pašas reproduktīvās funkcijas bloķēšana, nespēja palikt stāvoklī. Un pat tad, ja šāds aizsprostojums nenotiek, sieviete šādu traumu rezultātā bieži vien iegūst totālas bailes no dzemdībām un grūtniecības. Šīs bailes visu padara grūtu, sāpīgu un pat bīstamu.
Kad Anna saprata, ka ne tā laika izglītība, ne “mietpilsoniskā pieeja” nav efektīva metode sievietes atjaunošanai, viņa pievērsās savām domām par šo jautājumu, savas dzīves, cilvēciskajai un profesionālajai pieredzei, savam prātam un attieksmei pret pacientēm. Šāda pieeja deva pirmos pozitīvos rezultātus un pamudināja Annu paplašināt savu informācijas avotu klāstu un vērsties pie profesionāļiem psiholoģijas un psihoterapijas jomā.
Izrādījās, ka visprogresīvākie speciālisti šajā zinātnē jau strādāja pie tā, kas Annu tik ļoti satrauca – pirmkārt, pie bēdu un zaudējuma pieredzes. Šķiet, ka ar zaudējuma skumjām tā vai citādi ir nācies saskarties ikvienam cilvēkam jau kopš seniem laikiem, taču pēdējā laikā cilvēce kaut kā ir zaudējusi prasmi pārdzīvot skumjas, un tagad psihologi un psihoterapeiti atkal meklē cilvēka ceļu pašam pie sevis. Un, par laimi, viņi to atrod.
Anna apguva vairākus kursus pie autoritatīviem šīs jomas ekspertiem, psihologiem, psihiatriem un līdz pat šai dienai turpina no viņiem mācīties un konsultējas. Šīs izglītības un šo konsultāciju pieredze ir apkopota viņas grāmatās.
Mūsdienu pieeja, Anna saka, ir tieši pretēja “problēmas paslaucīšanai zem paklāja”, ko bieži iesaka nejūtīgi cilvēki. Gluži pretēji, mūsdienu psihoterapija tic cilvēkam un uzskata viņu par pietiekami spēcīgu, lai izdzīvotu to, kas ir cilvēka dzīves sastāvdaļa. Pārdzīvojumi, no kuriem var un vajag izkļūt, atveseļošanās – tas ir sasniedzams mērķis.
Nākamajos laikraksta numuros, ar autores laipnu atļauju, publicēsim vairākus fragmentus no Annas grāmatām.
Gļebs BEĻAJEVS
Foto no Annas KRUMPĀNES personīgā arhīva
0 komentāru