Dzīve ir pārsteigumu pilna… Es pat nedomāju un neparedzēju, ka tējas piektdiena, kas izskanēja Krāslavā, man pārvērtīsies par neaizmirstamiem svētkiem.
Nodzīvojis līdz sirmiem matiem un būdams vecumā, ko parasti sauc par cienījamu, no bērnības esmu atmiņā saglabājis tējas dzeršanu pie patvāra, kad pie galda pulcējās vecvecāki, vecāki un biežie viesi, prasmīgi turot pirkstos kūpošus šķīvīšus. Lēnām izbaudot zeltainas, zaļganas vai brūnas krāsas dzērienu, smaržojošu pēc austrumu, dienvidu vai vietējiem aromātiem, piekožot skaldīto cukuru, mūsu senči ritināja garas, nesteidzīgas sarunas. Un, visu mūžu saglabājot bērnības atmiņas, tā arī nekļuvu par kafijas cienītāju. Ticiet vai nē: līdz šai dienai es atceros īstu, svaigi ceptu, Krāslavas baranku garšu, kā arī pīto baltmaizi ar bagātīgu magoņu sēklu piedevu.
Jaunā paaudze jau nezina, ka manā dzimtajā Krāslaviņā pagājušā gadsimta pirmajā pusē, daudzās mājās, tika vārīts īsts ievārījums lielās vara bļodās. Bērnības garša – galvu reibinošā karsto zemeņu, melleņu, ķiršu, aveņu, brūkleņu-ābolu ievārījuma smarža ar lapseņu mākoņiem pie griestiem, vectēva mājas plašajā virtuvē klusajā Studentu ielā. Tas bija nesen, tas bija sen …
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.37
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru