Manas paaudzes atmiņā nekas tāds nav bijis… Globāla infekcija, pasaules krīzes rēgs un draudošais kara tuvums. Veselā saprāta ignorēšana, dīvainā kārtā, ir kļuvusi par jaunā laika zīmi, bet dzīves upe nepielūdzami plūst. Laiks dziedē visas brūces, bet kurš teica, ka rētas nesāp? Kur mēs ejam, ar ko dzīvojam, ko novērtējam, ko pielūdzam? Gadu nebeidzamajā mijā cilvēka dzīve – smilšu grauds.
Saule – Kristus acs, Dievs -Visums, mēs visi esam viesi uz šīs planētas. Ticība, cerība, mīlestība – kristietībā cienītā cilvēka tieksmju trīsvienība. Jēzus Kristus baušļi – ierobežojumu sistēma, ko pieņēmusi daļa cilvēces – divus gadu tūkstošus! Ja gribi sagraut valsti, atcel morālās un garīgās vērtības, ko tagad pastiprināti dara pseidopolitiķi. Un vai neesam nonākuši pie liktenīgās līnijas, ja jau mazākums vairākumam ciniski uzspiež savu gribu? Apdraudējums ģimenes vērtībām, manuprāt, ir beigu sākums.
[…]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā “Ezerzeme” Nr.43
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: [email protected]
0 komentāru