Indra turpina pārsteigt. Reiz, pašam nemanot, Laimes muzejā sāku aplūkot nelielu Rīgas porcelāna fabrikas kolekciju. Tolaik nepievērsu uzmanību Ilonas Kangizeres vārdiem, ka tas ir tikai sākums.
Piecu muzeja darbības gadu laikā trauku plēšana uz laimi kļuvusi par Indras rozīnīti. Tūristu izklaidei šķīvjus, bļodas un pārpalikumus no vecmāmiņu krājumiem uz pierobežas ciematiņu sūta no visas valsts. Galvenā idejas autore, kurai ir vistiešākā saikne ar muzeja izveidošanu, tagad padziļināti pēta porcelāna vēsturi Latvijā. Zināšanas – spēks: pēc firmas zīmoga trauku kaudzēs, kas paredzētas plēšanai, izdevās atrast tādus retumus, kuru nozīmīgumu prata novērtēt tikai retais porcelāna izstrādājumu kolekcionārs. Liela palīdzība nāca no galvaspilsētas veikala “Burka”, ar kuru Rožu stacijai ir izveidojusies laba sadarbība. Pats par sevi saprotams, ka arī vietējie iedzīvotāji, noticot Ilonas nopietnajiem centieniem, veica revīziju savos trauku krājumos. Pagājušajā gadsimtā dzimušajiem cilvēkiem un tiem, kuri nav izlutināti ar grezniem priekšmetiem, bija tradīcija – kāzās un jubilejās dāvināt kristāla traukus un porcelāna servīzes, kas tolaik bija liels deficīts. Dažādos ceļos iegūtais čehu stikls un Rīgas porcelāns, tāpat kā fajanss kļuva par ģimenes bagātību. Noticot ģimenes dārgumu otrajai dzīvei, daudzi ar prieku ziedoja apbrīnojamo balto keramikas skaistumu novadpētniecībai.
Gan ticēju, gan neticēju, bet Ziemassvētku priekšvakarā redakcijā atskanēja telefona zvans: “Aicinām uz ziemas sesijas “Manas vecmāmiņas bufete” prezentāciju. Jūs nenožēlosiet!” Aizbraucu un jau pirmajā acumirklī, ieraugot šos dārgumus, noelsos aiz pārsteiguma – starp tūkstošiem eksponātu krūkas, statuetes, vāzes un vāzītes, trauki un savu spožumu nezaudējušas dāvanu servīzes. Esmu daudz redzējis savā žurnālista karjeras laikā, bet baltā porcelāna karalistē pabiju pirmo reizi. Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Īss priekšvārds. Vispār par porcelāna dzimteni tiek uzskatīta Ķīna, skaistuma ziņā pārsteidzošos priekšmetus arheologi datē ar 4-6.gs p.m.ē. Līdzīgi priekšmeti atrasti arī Ēģiptes faraonu apbedījumos piramīdās. Katram ir vērtīgi zināt, ka īpaši vērtīgs bija porcelāns no kaolīna, kas ir ļoti blīvs, ciets kā stikls un pat pie viegla uzsitiena skan. Šīs raksturīgās īpašībās nepiemīt daudz lētākajam fajansam.
Zināmā Rīgas porcelāna vēsture saistīta ne ar vienu, bet ar divām rūpnīcām. Baltijā pirmo porcelāna un fajansa ražošanas rūpnīcu tālajā 1841. gadā izveidoja Sidors Kuzņecovs. Pēc četrdesmit gadiem līdzīga rūpnīca radās Jaunmīlgrāvī. Dažādu vēsturisku apstākļu dēļ rūpnīcas pameta Latviju un atgriezās, bet pēc nacionalizācijas 1946. gadā apvienotie uzņēmumi ieguva nosaukumu “Rīgas porcelāna un fajansa fabrika”. Tālāk sekoja tipisks valsts rūpniecības fabriku liktenis: 1997. gadā A/S “Rīgas porcelāns” bankrotēja, vēsturiskās fabrikas ēkas tika nojauktas, bet uz vecajiem pamatiem 2016. gadā sākas tirdzniecības centra “Akropole” būvniecība.
Par šo un daudz ko citu ziemas ekspozīcijas atklāšanas laikā stāstīja Laimes muzeja aizrautīgā un erudītā gide Ilona Kangizere. Ekonomijas nolūkos ziemas sezonā muzeja pamatēka ir slēgta. Neskatoties uz to, aktīvo Indru arī ziemā apmeklē dažādu projektu dalībnieki un ekskursanti-skolēni. Ir ko redzēt gan līdzās esošajā aušanas darbnīcā, gan Laimes muzeja ziemas filiālē. Laipni aicināti! Te katram parādīs brīnumainā kārtā saglabājušos grāfa Nitoslavska, kuram piederējusi Balbinova, zupas terīni. Vērtīgo eksponātu, lai arī nedaudz bojātu, saglabāja un nodeva novadpētniekiem Jans Mančinskis, tādējādi atstājot piemiņu arī par sevi. Fotogrāfijā retumu demonstrē Jekaterina Petruseviča, Laimes muzeja labā roka. Savukārt Krāslavas novada Mūzikas un mākslas skolas direktore Ērika Zarovska šī raksta autoram demonstrēja porcelāna eksponātus no savu māju dārgumiem. Tā ir piemiņa no mammas, plaši pazīstamās Antoņinas Subatovičas. Gribas ticēt, ka Indras muzeja eksponātiem būs ilgs, ilgs mūžs.
Neviļus kļuvu par jaunas tradīcijas rašanās liecinieku. Tējas dzeršanas ceremonija – obligāts porcelāna – fajansa filiāles apmeklējuma papildinājums. Ar noteikumu – katrs pats sev vāra tēju keramikas tējkannā pēc savas patikas, bet tikai un vienīgi no vietējām zāļu tējām, kas savāktas ziedēšanas laikā. Man ieteica piparmētru, prīmulu un kaņepju asorti. Neaprakstāms aromāts, katrai zālītei – sava dziednieciska īpašība, par kurām jums noteikti izstāstīs.
Izmantojot iespēju, nerimstošā Ilona laikraksta lasītājiem sūta laba vēlējumus un aicina palīdzēt paplašināt porcelāna kolekciju, kuras svarīgākā vērtība ir Latvijas trauki. Savukārt dāvinātāja vārds tiks iekļauts muzeja reģistrā uz visiem laikiem. Viss paliek cilvēkiem…
Aleksejs GONČAROVS
0 komentāru