Cilvēka mūžs ir īss, tā plūdumu nevar apturēt. Un, nodzīvojot līdz sudrabam matos, arvien biežāk nokļūstu sentimentalitātes valgos, domās atskatoties uz nodzīvoto, kad zāle bija zaļāka, bet ezera ūdeņi – dzidrāki un zilāki.
Daudz esmu pieredzējis nemierīgajās žurnālista gaitās, taču pirmo reizi nācās kļūt par liecinieku zušu ielaišanai daudzajos Latgales ezeros. Par to milzīga pateicība poseidoniešiem Eduardam Bergam un Ivanam Ostapenko, kuri pagājušajā piektdienā uzaicināja mani uz gleznaino Dridža krastu. Šeit ne vienreiz vien norisinājušās zemūdens mednieku sacensības, un tagad – parādu atdošana dabai. Šajā dienā Latvijas dziļākā ezera ūdeņi uzņēma astoņus tūkstošus ašo, jauno iemītnieku, kuri mūsu ūdeņos nokļuva no tālās un noslēpumainās Sargasu jūras.
Zutis ir noslēpumaina, migrējoša zivs, kuras mazuļi, atgriežoties vecāku mītnes vietās, mēro tūkstošiem kilometru. Neapstrīdams fakts: ar laiku čūskveidīgās zivs populācija nepalielinās, bet šī delikatešu produkta cenas arvien pieaug. Arī šodien kāzu galdu bagātība tiek noteikta pēc kūpinātā zuša esamības ēdienkartē. Jaunlaulāto laimes dēļ nav žēl samaksāt 30 eiro par kilogramu nepārspējamās latgaliešu delikateses. “Mākslīgais norvēģu lasis nevar ar to mēroties spēkiem. Labi atceros pēckara gadus, kad ar dzirnavu aizsprostu balstītā Jāņupīte bija tīra un ūdeņiem bagāta. Mums, pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu puikām, pat nenāca prātā doties uz piepilsētas ezeriem, kad pašā pilsētas centrā bija lieliska peldvieta.”
Turpinājums laikrakstā “Ezerzeme” nr. 46 (16.06.2017.)
0 komentāru